Mājup

27.08.2017
Inese raksta:

Mēnesis paskrējis ātri. Liekas, ka tiko bijām Stambulā, lai dotos lidojumā pāri okeānam lielajā ceļojumā. Tagad atkal esam Stambulā, lai lidotu jau uz Rīgu. Transfēra autobuss no viesnīcas uz lidostu 11.00, līdz ar to rīta cēlienu katrs pavada citādāk. Viena daļa mēģina aklimatizēties atbilstoši laika joslai – guļ un dodas vēlajās brokastīs, Gļebs, Rihards un Dace, savukārt paēduši agrās brokastis – dodas uz Stambulas vecpilsētu.

Lidostā standarta procedūra – pasu kontrole, drošības pārbaude, dažiem pēdējie suvenīri, citi sēž krodziņā un nodzen skopumu. Pāris stundu lidojuma un esam jau Rīgā.

Pazudusī diena

26.08.2017
Atis Edvards un Niks Jānis raksta:

Mēs esam droši iesēdušies lidmašīnā un tagad no San Francisko lidojam uz Stambulu. Šī varētu tikt uzskatīta par laikā pazudušo dienu, jo lidojumu uzsākām jau vakar, 25. augustā. Lielāko, lidojuma daļu es nogulēju, biju augšā tikai vienas filmas laikā un tad, kad mums laipni izsniedza garšīgu ēdienu. Kad atmodos brālis spaidīja savu monitoru un bija atlikušas tikai 15 minūtes ko lidot.

Kad nolaidāmies, atkal izgājām kontroles un devāmies uz lidostas viesnīcas centru. Atkal nedaudz pagaidījām un devāmies uz lidostas autobusu. Autobusā es jutos viegli atslābis, kad skatījos pa logu uz Stambulu. Atbraucām uz nedaudz klusāku vietu pie mūsu skaistās viesnīcas, iečekojāmies un atnākot uz istabu sākām klāt mums gultu. Sapratām, ka mums nav segas, tāpēc piezvanījām un paprasījām lai atnes mums segu. Sākumā kā nenāca, tā nenāca, bet piezvanot otrreiz mums atnesa paladziņus. Tad piezvanījām trešo reizi un mums atnesa arī sedziņu.

Iekodām mūsu brīnum gardo picu, ko bijām paņēmuši līdzi no San Francisko Itāļu restorāna. Zinām, ka vismaz daļa no mūsu grupas aizskrēja padzīvoties pilsētā. Mēs jau arī vēlējāmies iet un nedaudz aplūkot Stambulu, no viesnīcas balkona skats bija tiešām jauks, bet sapratām, ka esam ļoti piekusuši un devāmies gulēt. Šī bija viena no visīsākajām dienām.

Lielo koku diena

24.08.2017
Ausma raksta:

1. un 2. komanda mostas Motelī “6” Medfordā, 3. komanda motelī Weed pilsētiņā. Ātri apēdam sviestmaizi un un dodamies uz moteli Rogue Valley Inn paēst brokastis. Šis motelis mūs vakar pārcēla, jo tajā notiek rekonstrukcija un mums rezervētās vietas nebija. Daži iedzer kafiju un suliņu, citi paspēj uzgrauzt pārslas, un dodamies garajā ceļā uz Sanfrancisko.
1. komanda mēģinās braukt uz Volmārtu nodot plītis un pannas.

Braucam pa 190 ceļu virzienā uz okeāna piekrasti. Ceļā mūs pavada migla un dūmi, kas nāk no degoša meža. Okeāns pelēks, lieli viļņi, migla. Kā parasti savācam nelielu iežu kolekciju no okeāna piekrastes.
Braucam cauri Redwood nacionālajam parkam – ceļa malās milzīgas sekvojas, ik pa brīdim ceļa kabatiņās apstājamies, fotografējamies, skraidām kā bērni pa sekvoju mežu. Daumants priecīgs, ka esam īstā, lielā sekvoju mežā, nevis tikai skatām atsevišķus kokus kā brauciena sākumā. Iespaidīgi – mežs miglā, ārā tikai +15*C. Bārstam jokus, ka sākas aklimatizācija Latvijai pēc karstuma Amerikā.
Braucam pa vēsturisko 101 ceļu, kas bieži vien tiek saukts arī par Redwood road. Iebraucam Thomas Kuchel apmeklētāju centrā, kur uzzinām visu par sekvojām un sarkankokiem. Thomas Kuchel bija ASV senators no Kalifornijas štata(1953.-1969.). Interesanti salīdzināt sekvojas un redwudus: ir vienas dzimtas augi.
Sekvoju vecums ir lielāks kā 3200 gadi, augstums 300 pēdas vai 91,4 m, masa ap 3500 tonnas, diametrs pie pamata ir 40 pēdas vai 12, 2 metri, sēkla ir kā auzu pārsla, bet čiekurs kā vistas ola – tās ir resnākie koki uz Zemes. Savukārt sarkankoki ir paši garākie koki uz Zemes: vecums lielāks kā 2000 gadi, augstums līdz 370 pēdām jeb 112, 8 metri; masa ap 1200 tonnām, diametrs pie pamatnes 22 pēdas jeb 6,7 metri, sēkla kā tomātam, bet čiekurs kā olīve.

Drīz nokļūstam uz Sarkankoku Gigantu Avēnijas, kas kā čuska locās virs un zem 101 ceļa. Atkal esam Redwudu mežā. Atkal apstājamies,fotografējamies, cenšamies atrast pašus resnākos un tad pašus garākos kokus, atšķiram sekvojas no redvudiem. Ceļvedī rakstīts, ka te kaut kur aug pasaules vecākie un lielākie koki, nezinu, vai atradām, bet gan resni, gan gari bija.
Izbraucam ar mašīnām cauri senai sekvojai, kura gan dzīvības pazīmes neizrāda. Prieks maksā 8 $, safilmējam skatus. Izrādās ir vēl arī dzīvs koks, kuram var izbraukt cauri pa 5 $, bet tas, lai paliek nākamai reizei. 1. komanda Leggetā izbrauca cauri tieši tam kokam – Chandelier kokam (garums 315 pēdas, diametrs– 21 pēdas, vecums 2400 gadu) .
Laiks skrien un traucamies uz Sanfrancisko, pa ceļam vēl ieskrienot Volmārtā, jo jānopērk vēl nedaudz ēdamā rītdienas brokastīm.

Un tā pa visu dienu 750 km norullēti un esam pie Zelta vārtu tilta skatu laukuma Sanfrancisko. Saule tik tikko norietējusi, bet ir mazliet gaišs, lai beidzot ieraudzītu tiltu bez miglas vāliem. Steidzam fotografēties, vējš tāds, ka gāž no kājām nost, auksts.
Iebraucam jau satumsušajā Sanfrancisko un reklāmu un izkārtņu gūzmā cenšamies ieraudzīt nakstsmājas Eiropa hotel &hostel uz Brodway. Māris mums ir acīgākais un saskata uzrakstu virs ļoti šaurām durvīm. Ātri piestājam un krāmējam ārā visas mantas no mašīnas, jo rīt tās nodosim nomas kantorī atpakaļ. Nobrauktas 5352 jūdzes jeb 8563 km. Stiepjam uz istabu 3. stāvā augšup pa stāvām kāpnēm. Pilna istaba mantu. Šoferi aizbrauc meklēt stāvvietu mašīnai, pārējie cīnās ar čemodāniem. Jāsakravājas mājupceļam.
Ar labu nakti. Šī būs pēdējā nakts Amerikā.

Pāris minūtes vienā mirklī

21.08.2017
Kristaps raksta:

Pa ceļu kaut kas grabošs aizbrauc garām un pamodina, ir jau pāri sešiem, gaišs un ļoti putekļains. Šonakt pārmaiņas pēc gulēju mašīnā. Negribējās atkal nosalt, vakar kāds esot redzējis klaburčūsku, nākot no Apgleznotajiem kalniem, mūs arī par to brīdināja, un tepat ir arī kareivjskudras. Pilns komplekts. Turklāt vakar vēlu atgriezāmies nometnē, kad daudzi jau ļoti laicīgi pirms ceļojuma kulminācijas dienas bija devušies pie miera, un negribējās tur tumsā vēl traucēt un čaukstināties pa telti, ierīkojot sev migu. Pietiekami daudz attaisnojumu. Nosalt gan tāpat izdevās, vakarvakara siltie kalni no rīta bija atdzesējuši gaisu līdz +15°C. (Trenējos regulāri ieskatīties termometrā.)

Jā, man līdzi ir termometrs! Agnese kaut kad garāmejot bija sūtījusi informāciju par NASAs citizen science projektu saistībā ar aptumsumu, kas saucas GLOBE Observer, kur ikkatrs wannabe zinātnieks var piedalīties, pierakstot datus par dabas procesiem aptumsuma dienā. Sagatavošanos atliku līdz pēdējam vakaram pirms lidojuma, kad nolēmu, ka, ja jau vienreiz ir tāda iespēja, tad kāpēc gan nepamēģināt, un kā termometru pielāgoju vienu no savām UKHAS.net nodēm – pieliku displeju, saules panelīti, palaboju kodu un tad vēlreiz, un tad vēlreiz, un gatavs, strādā. Tāpēc, ka DIY (do-it-yourself) ir labāk nekā pirkt!
Ar to GLOBE Observer gan ir ķibele, aplikācija pieprasa internetus, taču to tuksnesī, protams, nav. Nu, neko, piefiksēšu datus tāpat savam priekam.

Debesis ir skaidras, vien dienvidpusē tāda plāna mākoņu josla. Vēl gulēdams mašīnā, skatījos uz to, mēģinot saprast, kurp tā dodas, un nospriedu, ka viss būs labi, jo izskatās, ka tā rāmi slīd garām un virsū nekāps. Daumants gan pētīja to kritiskāk un izteica pesimistiskus komentārus, ka vissbūsslikti.

Ir tikai pusseptiņi, taču ceļš uz parka stāvlaukumu un pats stāvlaukums jau ir pavisam pilns, bet automašīnu straume tikai plūst un plūst, līdz arī uz ceļa ir bezgalgara rinda. Jau vakar tika izteikta doma, ka daži, iespējams, no rīta nedosies augšup Apgleznotajos kalnos, bet gan paliks vērot aptumsumu tepat nometnes vietā. Man tāds variants sāk patikt arvien vairāk, jo uz kalniem dosies gandrīz visu redzamo mašīnu šoferi un pasažieri, bet tur kalnā reāli ir tikai ceļš un maza nomalīte, kur stāvēt, tāpēc tas velk uz drūzmēšanos pāris stundu garumā. Var jau būt, ka Saules aptumsums ir tāda ļoti sabiedriska padarīšana, es vēl nezinu, taču kaut kā nevilina. Salvis un Laura paliks tepat, jei. Pieklājības pēc vēlreiz apjautājos, vai viņiem tas gadījumā nebūs privāts pasākums, bet nē, un mēs trijatā paliekam nometnes vietā, paņemam paklājiņus gulēšanai un uzrāpjamies augstāk pakalnā – tuvāk Saulei.

Plkst. 9.07 Mēness sāk kost Saulei vaigā, tā no apaļas pankūkas lēni pārtop klasiskā pīrādziņā. Pa to laiku pamazām ir satumsis un kļuvis jūtami vēsāks. Tie divi pat uzvelk līdzpaņemtās jaciņas, es gan nebiju tik tālredzīgs. 22 minūtes pēc desmitiem ir klāt TAS brīdis. Tā kā skatāmies caur speciālajām brillēm, kas aiztur 99.99% gaismas, tad redzam, kā Saule pazūd pavisam, un, noņemot brilles, ir ohoooo.. Tas ir tik neparasti, apkārt ir tumšs, pie debesīm ir redzamas trīs vai četras zvaigznes vai planētas, manuprāt, tie ir Venēra, Pollukss un Kapella. Šķiet, var redzēt arī Saules vainagu – kaut kas tur izskatās pēc trim milzīgiem stariem.

Pavisam tumšs un melna nakts nav, ir diezgan dziļa krēsla, Ilgonis vēlāk pastāsta, ka tas tomēr to pašu mākoņu dēļ, kas izkliedējuši ārpus ēnas esošo gaismu. Mjā, vietā, kur pēc statistikas vajadzēja būt vismazākajai mākoņu iespējai, tomēr ir mākoņi. Sākumā tie bija vienā pusē, taču šobrīd jau pārņēmuši visas debesis. Tie ir plāni, pietiekami caurspīdīgi, redzēt aptumsušo sauli var, tai pārāk netraucē.

Divas minūtes un četras sekundes paskrien garām vienā mirklī. Pārāk ātri. Lai gan mana fototehnika to īsti neļauj, tomēr mēģinu kaut cik par piemiņu iemūžināt fotogrāfijās tumsu dienas vidū, līdz Laura pēkšņi iesaucas: “Kristap, skaties!” Un tas ir pats labākais skats – dimanta gredzens, brīdis, kad Mēness vēl sedz gandrīz visu Sauli un tikai pati, pati Saules maliņa ir paspraukusies garām. Vēl redzams blāvais gredzens un spožā Saule, kas ļaudīm droši vien jau no seniem laikiem šķitusi kā dimants. Iespaidīgs un saviļņojošs skats. Bija vērts? Jā!

Nu, un tālāk jau viss atpakaļgaitā – atkal kļūst gaišāks, kļūst siltāks, pasaule mostas, mašīnas sāk braukt, masas izklīst un visi eklipstūrieši pamazām atgriežas nometnē, lai padalītos ar iespaidiem, pamazām krāmētu mantas un taisītos ceļā.

Šodien plānā vēl tikai iebraukšana Vašingtonas štatā, kur vakarā paredzēts LIGO gravitācijas viļņu observatorijas apmeklējums, taču līdz Ričlendai vēl ir vairāku stundu brauciens.

Izrādās, ka sastrēgumi ir iespējami pat tādā nomalē un tuksnesī. Atpakaļ uz Mičelu, lai iemestu pastkartes, vēl tiekam samērā raiti, taču tālāk ir daudzas jūdzes, kas tiek pieveiktas apmēram kājāmgājēja ātrumā. Te nav Josemīti, te, sēžot korķī, neviens burkānus nedala, žēl. Kad satiksme beidzot izkliedējas, viens no mūsu šoferiem ļauj jūtām vaļu un pēc tam parunājas ar vietējo policistu par ātruma pārsniegšanas sekām. Nekas traks, tikai brīdinājums.

Tālāk ceļš ir braucams samērā raiti un ved gar Kolumbijas upi, kas šķir Oregonu no Vašingtonas, taču pāri upei tik drīz tomēr netiekam. Ir sašaurināts tilts un kaut kur ir avārija, kā rezultātā ir vēl viens milzu sastrēgums, kurā pavadām vairāk kā stundu. Šitā var arī nokavēt LIGO! Patiesībā tā arī ir, jo mums tur jābūt sešos vakarā, taču esam klāt tikai pusastoņos. Otrā komanda jau ir visu paspējusi un dodas prom, kad mēs tikai ierodamies. Par laimi, ekskursijas tomēr vēl notiek.

LIGO gravitācijas viļņu observatorijā ir tīri interesanti. Komentārus par to, cik jēdzīgi ir izgrūst tādu naudu, lai šo gadu laikā būtu tikai divas apstiprinātas gravitācijas viļņu uztveršanas reizes un viena iespējamā reize, paturēšu pie sevis, taču tāpat pietiekami interesanti. LIGO ir ļoti jutīgs instruments (lai arī ne labākais pasaulē), tā uztveršanas izšķirtspēja ir mazāka par atoma izmēriem. A large instrument seeking to measure the vanishingly small. Tas sajūt gan vēja radīto spiedienu pret ēkas sienām, gan pat tik tālus notikumus, kā okeāna viļņus pret krastu tālu prom Aļaskā. True story.

Pēc ekskursijas uz brīdi vēl apmeklējam vietējā amatieru astronomijas kluba rīkoto zvaigžņu vērošanas pasākumu turpat stāvlaukumā. Cik sapratu, viņi to dara regulāri pirmdienās vai kaut kā tā. Viņiem ir divi teleskopi, pa kuriem var paskatīties uz Jupiteru un Saturnu. Jupiters ir kā jau parasti, taču Saturnu šogad vēl neesmu redzējis. Uz ausaino planētu vienmēr interesanti skatīties, turklāt šeit, dienvidos, tas ir krietni augstāk virs horizonta kā mūsu platuma grādos.

Pasko pilsētu un savu moteli tajā atrodam diezgan viegli, un, re, pat te ir baseins! Ja ir, tad jāizmanto, taču ūdens tajā gan ir aaaaaauksts. Te vairs nav karstie dienvidi..

Pamazām ap baseinu sanāk arī citi vēl nomodā esošie, lai tāpat vien pasēdētu un parunātos. Pirmā komanda diemžēl nepaspēja uz LIGO, viņiem sanāca tai milzu sastrēgumā uz Vašingtonu pavadīt apmēram divas stundas. Nu, varbūt rīt no rīta?

Vakaru mazliet pabojā Riharda skaidrošanās ar Agnesi par mani un mana skaidrošanās ar Agnesi par to. Es gan kaut ko tādu jau visu dienu gaidīju, nav pēkšņs pārsteigums. Problēma esot tajā, ka Rihards netiek pie braukšanas, cik vēlas, savukārt, man ir iebildumi par viņa braukšanas stilu un attieksmi. Un vēl mēs abi ar Agnesi esam viņu pasūtījuši, paši pat to nepamanot. Nez kāpēc pārējie galvenie šoferi var braukt, kad vēlas, tikai man ir jābūt kaut kādam izņēmuma stāvoklim. Beigās panākam “vienošanos”, ka viņš brauks divas stundas no rīta.

Gļebs jau saka, ka man jāiztur “vēl tikai trīs dienas, trīs dienas!” Kāds cits piebilst, ka nu jau ir mazliet tāda sajūta, ka visi visiem ir apnikuši, un vēl tikai jāsagaida brauciena beigas. Eh, nez.

Diena pirms aptumsuma

20.08.2017
Māris raksta:

Pamodāmies pavēsā Oregonas rītā pie ezera kempingā (Beikersitijas apkārtnē). Bija plānots doties uz Mičelu. Diena bija diezgan saulaina, laikam ejot, kļuva siltāks. Kādu brīdi braucām pa mežu ieskautiem ceļiem, bet tad mežs beidzās. Bija acīmredzams, ka iebraucam sausākā Oregonas reģionā. Pavērās skaists skats uz kalnu grēdu tālumā rietumu pusē. Piestājām un nofotografējāmies grupas bildē pie veca dizaina ratiem. Noskaņojums bija možs.

Pēc pāris stundu brauciena ierodamies Mičelā. Tā ir pilna ar automašīnām. Dažas ēkas izskatījās kā vesternu filmās. Diskutējām savā starpā par to, ko darīt tālāk. Radās šaubas, vai doties pārnakšņot uz Očoko valsts mežu kā bija sākotnēji plānots. Parunājām ar vietējiem iedzīvotājiem par dažādām tēmām (par izglītību, viesstudentiem utml.). Bija vēl cerība satikt latvieti E.Veidi, kurš arī plānoja ierasties Mičelā, bet šie plāni neīstenojās. Tika apspriests rīcības plāns aptumsumam. Beigās tiek nolemts doties tieši uz “Painted Hills” vietu un apskatīties. Pēc šī “krāsoto kalnu” apmeklējuma, vēlāk izbraucām no teritorijas ārā un netālu (gājiena attālumā) ceļmalā atradām vietu, kur noparkoties un pārnakšņot. Vakarpusē Ilgonis uzspēlēja ermoņikas un padziedāja . Saulriets bija skaists, taču mākoņi pamalē viesa bažas.

Cerējām, ka nākamajā – aptumsuma dienā būs labs laiks.