Uz okeānu!

06.08.2017
Atis Edvards un Niks Jānis raksta:

6. augusta rītā piecēlāmies īsi pirms sešiem un sildījām ūdeni rīta putrai. Šodien bija plānota liela un gara braukšana. 6:45 bija grupas sapulce, teica, ka iespējams paņemt līdzi peldbikses. Atkal piekrāmējām mašīnu līdz ausīm un devāmies garajā ceļā.
Ceļmalā mēs pagaršojām vīģes, kas zaļas auga kokos, jāteic, ka pirmoreiz izgaršoju zaļu tikko noplūktu vīģi. Tad es nedaudz pagulēju, kad pamodos mēs braucām cauri zaļam, skaistam mežam un nākamajā brīdī mēs piestājām pie Klusā okeāna, kas skaļi šņāca un bangoja, beidzot varējām pa īsto to apskatīt. Pabraucām tālāk un apskatījām no cita skata punkta. Bija vēl agrs rīts, tāpēc cilvēku vēl nebija, un laiks bija maigi silts, okeāna aukstums deva patīkamu, vēsu, smaržīgu gaisu.

Meklējot vietu, kur pieiet klāt, pabraucām garām govs pludmalei. Oho, privāta govju pludmale iespējams ir vieta, kur var dabūt pienu ar zivju aromātu – kāds rācijā ieteicās. Vēlāk piestājām pie pludmales, kur daži nopeldējās. Salvis jau pirmais skrēja iekšā ar atplestām rokām. Ūdens bija diezgan auksts un nepatīkams, bet sajūtas iekāpjot un samērcējot kājas jau bija piedzīvojums. Nedaudz iekodām maizītes un devāmies tālāk. Ilgi braucām un centāmies palikt vismaz rācija attālumā viens no otra, gan braucām pa sastrēgumiem, gan apmaldījāmies, gan izšķīrāmies.

Mēs atdalījāmies jo daži piestāja vēl vienā pludmalē atvēsināties. Mēs turpinājām ceļu un vēlāk piestājām pie tualetēm. Kristaps teica, ka esot redzējis klaburčūskas un vēl jautājot citiem vai šie redzēja arī. Baumas ātri izplatījās un visi palika ar neskaidru prātu, daži gāja meklēt. Bet patiesībā Kristaps bija redzējis tikai zīmi, kur rakstīts par klaburčūskām, un, ka tās lienot ārā naktī. Piegājām pie pašapkalpošanās automātiem, viens paņēma limonādi, cits kafiju, bet mēs ar brāli atradām saldējuma automātu, kur pa vienu dolāru paņēmām saldējumu. Automātā atvērās saldētava un tāda kā roka brīnumaini no saldētavas piesūca mūsu pasūtījumu, pacēla, nedaudz pārvietoja stikla virzienā un nometa mums pie kājām. Neko tādu nebijām redzējuši (jo, protams, nedzīvojam blakus šādam saldējuma aparātam). Saldējums šādā cepinošā laikā bija labs un par dolāru šāda izprieca ir foršā cenā.

Devāmies tālāk un klausoties mūzikā atkal iemigu. Vēlāk beidzot ieslēdzām radio, kur starp kalniem dažas stacijas raustījās, bet nebija tik traki. Pa radio ierunājās arī par gaidāmo Saules aptumsumu, un visi uzreiz sāka klausīties.

Mēs vēl joprojām bijām sadalījušies divās daļās, un mēs atkal meklējām vietu, kur piestāt. Viss bija pārpildīts ar treileriem uz kuriem bija Amerikas, Kalifornijas un arī pirāta tipa karogi. Pludmale bija jauka un šoreiz gandrīz visi iegāja papeldēt okeānā, uzņēmām brīnumainas bildes, saslapinājām bikses un devāmies tālāk uz guļamvietām, jo mums bija jāmazgā veļa un jātaisa zupa vakariņām. Veļas mazgātava bija paslēpta otrajā stāvā, un mazgājamo līdzekļu tajā nebija, taču izrādās to varēja nopirkt blakus reģistrācijai automātā, paslēptu starp dažādām šokolādītēm, ļoti gudri izdomāts! Citi vakariņām cepa desiņas un vēl kaut ko. Sakrāmējuši ledu aukstuma somās, jo šajā kempingā ir tikai viens mazs ledusskapis, mēs nomazgājāmies un devāmies gulēt.

Otrā diena Sanfrancisko

01.08.2017
Vita raksta:

Piecēlāmies 6.30. Brokastīs apēdām bezgala saldos mufinus, kurus bijām nopirkuši iepriekšējā dienā noliktavas veikalā (vai tiešām viss Amerikā ir tik salds, vai tas tikai mums tā… brrrrr), iemalkojām svaigu vakardienas kafiju, savācām daudzās pekeles un atstājām tās Gļeba uzraudzībā. Braucām ar metro līdz Civic centram, tad uz ziemeļiem kur jāgaida 30 autobuss. Braucam. Izrādās Clipper karti vajag pīkstināt divas reizes – gan iekāpjot, gan izkāpjot. Es laikam kārtīgi nenopīkstināju un man atvilka naudiņu. Labi, ka bērni ir tik atjautīgi, viņiem viss bija kārtībā.

Braucām uz Zelta vārtu tiltu. Migla, migla bieza migla. Cenšamies saskatīt un fotografēties pie miglā tītā tilta. Kāpām kalnā. Bet migla neizklīst, bet mēs priecājamies par to pašu, brīžam var saskatīt pat tilta kontūras. Nokāpām no kalna un ejam varenajam tiltam pāri. Vējš svilpo ausīs ass un spēcīgs. Beidzot pāri, skati visapkārt pasakaini.

Talāk ar kājām dodamies uz Sanfrancisko centra pusi. Ejam kamēr papēži svilst. Piesēžam pie skaistā kupolveida mākslas tempļa, kas celts 20 gs. sākumā, un iegrimstam filozofiskās pārdomās par dzīvi. Dīķī peldēja filozofiski gudri bruņurupuči.

Aizvelkamies līdz Super Duper burgeriem. Un ēdam īstus burgerus. Latvijā parasti neko tādu neēdu. Tad Daumants visus iepazīstina ar savu dzērienu Root beer. Tas mums visiem četriem iepatikās.

Šoferi aizbrauc pakaļ mašīnām, bet mēs ar jaunatni vēl klīstam pa Sanfrancisko. Braucām ar 22 trolejbusu tuvāk metro. Un tik skaisti kvartāli, tik skaistas privātmājiņas. Priecē puķes, rozes pie mājām. Arhitektūra, neparastās fasādes un skaistie logi. Pasakaini… Milzīgas lavandas. Krūmiņi, kuriem pārvelkot ar roku smaržo pēc kaut kādas pasakainas eļļas. Ilgi vēl smaržoju roku, lai izbaudītu jauko smaržu. Garām gājām pilsētas mērijai (City Hall), Operai un vēl daudziem citiem interesantiem objektiem.

Ierodoties motelī vēl ilgi sanāca gaidīt šoferus. Sēdējām uz aukstās grīdas, lai kaut kā sevi atvēsinātu un gaidījām šoferus. Beidzot klāt, notiek sadale pa mašīnām un braucam. Sākumā maldāmies, bet pēc milzīgās iepirkšanās Walmart veikalā beidzot tauta sāk pielietot rācijas. Nu cita lieta. Kārlis pa priekšu otrā mašīnā labi orientējas un laimīgi nokļūstam motelī…. Bet ak vai, te ir prusaki. Ar labu nakti. Pēdas svilst, piere deg no saules un nogurums milzīgs.

Jānis, Laura un Agnese papildina:
Mazais piedzīvojums, kas saucās automašīnu īre, bija tikpat aizraujošs, cik nogurdinošs un ilgs. Viss sākās ar garu (bet salīdzinoši – ne ļoti) braucienu metro(BART), kura laikā izcēlās vairākas diskusijas par dažu amerikāņu aksesuāru izvēlēm, tas ir Laurai acīmredzot visai nepatīk riņķi, kurus daži izvēlas likt degunos. Pēc metro brauciena netālu no stacijas mūs sagaidīja automašīnu īres Enterprise darbinieks, kurš mūs aizveda uz pašu salonu. Šī brauciena laikā pa brīvu saņēmām arī īsu stāstu par Bābeles torni.

Izvēle īres vietā bija plaša un iespaidīga. Piemēram, bija pieejama automašīna ar pilnīgi nodilušām riepām, ar kurām pat pie mazākā lietus būtu sajūta kā akvaparkā. Bija pieejama automašīna, kuru nevar aizslēgt, kas protams atvieglo jebkādu uztraukumu par mantām iekšā. Tomēr, beigās saņēmām automašīnas bez augstāk minētajām piedevām un pāris automašīnas pat saņēmām labākas nekā pienācās pēc samaksātās naudas, kaut arī iemesls tam, jāatzīst, varētu būt bijis tas, ka salonā automašīnas sāka beigties. Daumantam izdalīja pelēku Hyundai Sonata, Imantam baltu Jeep, Jurim melnu Nissan Altima, Kristapam sarkanu Hyundai Elantra, Ilgonis saņēma tumši pelēku Chrysler un Salvis saņēma tumšu, skaistu Dodge Charger. Pēc tam, kad visas sešas ekipāžas saņēma automašīnas, bijām gatavi doties ceļā.

Izrādījās, ka katrai automašīnai var būt tikai divi šoferi, kas mums galīgi nepatika, jo divi šoferi mums pievienosies tikai Losandželosā. Minot šo kā ļoti nopietnu iemeslu īres darbiniekiem, tomēr izdevās dažām mašīnām pierakstīt trīs šoferus. Šeit īpaši izjutām Austra un Loretas iztrūkumu – nācās pārorganizēt vairākas komandas.