Pāris minūtes vienā mirklī

21.08.2017
Kristaps raksta:

Pa ceļu kaut kas grabošs aizbrauc garām un pamodina, ir jau pāri sešiem, gaišs un ļoti putekļains. Šonakt pārmaiņas pēc gulēju mašīnā. Negribējās atkal nosalt, vakar kāds esot redzējis klaburčūsku, nākot no Apgleznotajiem kalniem, mūs arī par to brīdināja, un tepat ir arī kareivjskudras. Pilns komplekts. Turklāt vakar vēlu atgriezāmies nometnē, kad daudzi jau ļoti laicīgi pirms ceļojuma kulminācijas dienas bija devušies pie miera, un negribējās tur tumsā vēl traucēt un čaukstināties pa telti, ierīkojot sev migu. Pietiekami daudz attaisnojumu. Nosalt gan tāpat izdevās, vakarvakara siltie kalni no rīta bija atdzesējuši gaisu līdz +15°C. (Trenējos regulāri ieskatīties termometrā.)

Jā, man līdzi ir termometrs! Agnese kaut kad garāmejot bija sūtījusi informāciju par NASAs citizen science projektu saistībā ar aptumsumu, kas saucas GLOBE Observer, kur ikkatrs wannabe zinātnieks var piedalīties, pierakstot datus par dabas procesiem aptumsuma dienā. Sagatavošanos atliku līdz pēdējam vakaram pirms lidojuma, kad nolēmu, ka, ja jau vienreiz ir tāda iespēja, tad kāpēc gan nepamēģināt, un kā termometru pielāgoju vienu no savām UKHAS.net nodēm – pieliku displeju, saules panelīti, palaboju kodu un tad vēlreiz, un tad vēlreiz, un gatavs, strādā. Tāpēc, ka DIY (do-it-yourself) ir labāk nekā pirkt!
Ar to GLOBE Observer gan ir ķibele, aplikācija pieprasa internetus, taču to tuksnesī, protams, nav. Nu, neko, piefiksēšu datus tāpat savam priekam.

Debesis ir skaidras, vien dienvidpusē tāda plāna mākoņu josla. Vēl gulēdams mašīnā, skatījos uz to, mēģinot saprast, kurp tā dodas, un nospriedu, ka viss būs labi, jo izskatās, ka tā rāmi slīd garām un virsū nekāps. Daumants gan pētīja to kritiskāk un izteica pesimistiskus komentārus, ka vissbūsslikti.

Ir tikai pusseptiņi, taču ceļš uz parka stāvlaukumu un pats stāvlaukums jau ir pavisam pilns, bet automašīnu straume tikai plūst un plūst, līdz arī uz ceļa ir bezgalgara rinda. Jau vakar tika izteikta doma, ka daži, iespējams, no rīta nedosies augšup Apgleznotajos kalnos, bet gan paliks vērot aptumsumu tepat nometnes vietā. Man tāds variants sāk patikt arvien vairāk, jo uz kalniem dosies gandrīz visu redzamo mašīnu šoferi un pasažieri, bet tur kalnā reāli ir tikai ceļš un maza nomalīte, kur stāvēt, tāpēc tas velk uz drūzmēšanos pāris stundu garumā. Var jau būt, ka Saules aptumsums ir tāda ļoti sabiedriska padarīšana, es vēl nezinu, taču kaut kā nevilina. Salvis un Laura paliks tepat, jei. Pieklājības pēc vēlreiz apjautājos, vai viņiem tas gadījumā nebūs privāts pasākums, bet nē, un mēs trijatā paliekam nometnes vietā, paņemam paklājiņus gulēšanai un uzrāpjamies augstāk pakalnā – tuvāk Saulei.

Plkst. 9.07 Mēness sāk kost Saulei vaigā, tā no apaļas pankūkas lēni pārtop klasiskā pīrādziņā. Pa to laiku pamazām ir satumsis un kļuvis jūtami vēsāks. Tie divi pat uzvelk līdzpaņemtās jaciņas, es gan nebiju tik tālredzīgs. 22 minūtes pēc desmitiem ir klāt TAS brīdis. Tā kā skatāmies caur speciālajām brillēm, kas aiztur 99.99% gaismas, tad redzam, kā Saule pazūd pavisam, un, noņemot brilles, ir ohoooo.. Tas ir tik neparasti, apkārt ir tumšs, pie debesīm ir redzamas trīs vai četras zvaigznes vai planētas, manuprāt, tie ir Venēra, Pollukss un Kapella. Šķiet, var redzēt arī Saules vainagu – kaut kas tur izskatās pēc trim milzīgiem stariem.

Pavisam tumšs un melna nakts nav, ir diezgan dziļa krēsla, Ilgonis vēlāk pastāsta, ka tas tomēr to pašu mākoņu dēļ, kas izkliedējuši ārpus ēnas esošo gaismu. Mjā, vietā, kur pēc statistikas vajadzēja būt vismazākajai mākoņu iespējai, tomēr ir mākoņi. Sākumā tie bija vienā pusē, taču šobrīd jau pārņēmuši visas debesis. Tie ir plāni, pietiekami caurspīdīgi, redzēt aptumsušo sauli var, tai pārāk netraucē.

Divas minūtes un četras sekundes paskrien garām vienā mirklī. Pārāk ātri. Lai gan mana fototehnika to īsti neļauj, tomēr mēģinu kaut cik par piemiņu iemūžināt fotogrāfijās tumsu dienas vidū, līdz Laura pēkšņi iesaucas: “Kristap, skaties!” Un tas ir pats labākais skats – dimanta gredzens, brīdis, kad Mēness vēl sedz gandrīz visu Sauli un tikai pati, pati Saules maliņa ir paspraukusies garām. Vēl redzams blāvais gredzens un spožā Saule, kas ļaudīm droši vien jau no seniem laikiem šķitusi kā dimants. Iespaidīgs un saviļņojošs skats. Bija vērts? Jā!

Nu, un tālāk jau viss atpakaļgaitā – atkal kļūst gaišāks, kļūst siltāks, pasaule mostas, mašīnas sāk braukt, masas izklīst un visi eklipstūrieši pamazām atgriežas nometnē, lai padalītos ar iespaidiem, pamazām krāmētu mantas un taisītos ceļā.

Šodien plānā vēl tikai iebraukšana Vašingtonas štatā, kur vakarā paredzēts LIGO gravitācijas viļņu observatorijas apmeklējums, taču līdz Ričlendai vēl ir vairāku stundu brauciens.

Izrādās, ka sastrēgumi ir iespējami pat tādā nomalē un tuksnesī. Atpakaļ uz Mičelu, lai iemestu pastkartes, vēl tiekam samērā raiti, taču tālāk ir daudzas jūdzes, kas tiek pieveiktas apmēram kājāmgājēja ātrumā. Te nav Josemīti, te, sēžot korķī, neviens burkānus nedala, žēl. Kad satiksme beidzot izkliedējas, viens no mūsu šoferiem ļauj jūtām vaļu un pēc tam parunājas ar vietējo policistu par ātruma pārsniegšanas sekām. Nekas traks, tikai brīdinājums.

Tālāk ceļš ir braucams samērā raiti un ved gar Kolumbijas upi, kas šķir Oregonu no Vašingtonas, taču pāri upei tik drīz tomēr netiekam. Ir sašaurināts tilts un kaut kur ir avārija, kā rezultātā ir vēl viens milzu sastrēgums, kurā pavadām vairāk kā stundu. Šitā var arī nokavēt LIGO! Patiesībā tā arī ir, jo mums tur jābūt sešos vakarā, taču esam klāt tikai pusastoņos. Otrā komanda jau ir visu paspējusi un dodas prom, kad mēs tikai ierodamies. Par laimi, ekskursijas tomēr vēl notiek.

LIGO gravitācijas viļņu observatorijā ir tīri interesanti. Komentārus par to, cik jēdzīgi ir izgrūst tādu naudu, lai šo gadu laikā būtu tikai divas apstiprinātas gravitācijas viļņu uztveršanas reizes un viena iespējamā reize, paturēšu pie sevis, taču tāpat pietiekami interesanti. LIGO ir ļoti jutīgs instruments (lai arī ne labākais pasaulē), tā uztveršanas izšķirtspēja ir mazāka par atoma izmēriem. A large instrument seeking to measure the vanishingly small. Tas sajūt gan vēja radīto spiedienu pret ēkas sienām, gan pat tik tālus notikumus, kā okeāna viļņus pret krastu tālu prom Aļaskā. True story.

Pēc ekskursijas uz brīdi vēl apmeklējam vietējā amatieru astronomijas kluba rīkoto zvaigžņu vērošanas pasākumu turpat stāvlaukumā. Cik sapratu, viņi to dara regulāri pirmdienās vai kaut kā tā. Viņiem ir divi teleskopi, pa kuriem var paskatīties uz Jupiteru un Saturnu. Jupiters ir kā jau parasti, taču Saturnu šogad vēl neesmu redzējis. Uz ausaino planētu vienmēr interesanti skatīties, turklāt šeit, dienvidos, tas ir krietni augstāk virs horizonta kā mūsu platuma grādos.

Pasko pilsētu un savu moteli tajā atrodam diezgan viegli, un, re, pat te ir baseins! Ja ir, tad jāizmanto, taču ūdens tajā gan ir aaaaaauksts. Te vairs nav karstie dienvidi..

Pamazām ap baseinu sanāk arī citi vēl nomodā esošie, lai tāpat vien pasēdētu un parunātos. Pirmā komanda diemžēl nepaspēja uz LIGO, viņiem sanāca tai milzu sastrēgumā uz Vašingtonu pavadīt apmēram divas stundas. Nu, varbūt rīt no rīta?

Vakaru mazliet pabojā Riharda skaidrošanās ar Agnesi par mani un mana skaidrošanās ar Agnesi par to. Es gan kaut ko tādu jau visu dienu gaidīju, nav pēkšņs pārsteigums. Problēma esot tajā, ka Rihards netiek pie braukšanas, cik vēlas, savukārt, man ir iebildumi par viņa braukšanas stilu un attieksmi. Un vēl mēs abi ar Agnesi esam viņu pasūtījuši, paši pat to nepamanot. Nez kāpēc pārējie galvenie šoferi var braukt, kad vēlas, tikai man ir jābūt kaut kādam izņēmuma stāvoklim. Beigās panākam “vienošanos”, ka viņš brauks divas stundas no rīta.

Gļebs jau saka, ka man jāiztur “vēl tikai trīs dienas, trīs dienas!” Kāds cits piebilst, ka nu jau ir mazliet tāda sajūta, ka visi visiem ir apnikuši, un vēl tikai jāsagaida brauciena beigas. Eh, nez.

Otrā diena Sanfrancisko

01.08.2017
Vita raksta:

Piecēlāmies 6.30. Brokastīs apēdām bezgala saldos mufinus, kurus bijām nopirkuši iepriekšējā dienā noliktavas veikalā (vai tiešām viss Amerikā ir tik salds, vai tas tikai mums tā… brrrrr), iemalkojām svaigu vakardienas kafiju, savācām daudzās pekeles un atstājām tās Gļeba uzraudzībā. Braucām ar metro līdz Civic centram, tad uz ziemeļiem kur jāgaida 30 autobuss. Braucam. Izrādās Clipper karti vajag pīkstināt divas reizes – gan iekāpjot, gan izkāpjot. Es laikam kārtīgi nenopīkstināju un man atvilka naudiņu. Labi, ka bērni ir tik atjautīgi, viņiem viss bija kārtībā.

Braucām uz Zelta vārtu tiltu. Migla, migla bieza migla. Cenšamies saskatīt un fotografēties pie miglā tītā tilta. Kāpām kalnā. Bet migla neizklīst, bet mēs priecājamies par to pašu, brīžam var saskatīt pat tilta kontūras. Nokāpām no kalna un ejam varenajam tiltam pāri. Vējš svilpo ausīs ass un spēcīgs. Beidzot pāri, skati visapkārt pasakaini.

Talāk ar kājām dodamies uz Sanfrancisko centra pusi. Ejam kamēr papēži svilst. Piesēžam pie skaistā kupolveida mākslas tempļa, kas celts 20 gs. sākumā, un iegrimstam filozofiskās pārdomās par dzīvi. Dīķī peldēja filozofiski gudri bruņurupuči.

Aizvelkamies līdz Super Duper burgeriem. Un ēdam īstus burgerus. Latvijā parasti neko tādu neēdu. Tad Daumants visus iepazīstina ar savu dzērienu Root beer. Tas mums visiem četriem iepatikās.

Šoferi aizbrauc pakaļ mašīnām, bet mēs ar jaunatni vēl klīstam pa Sanfrancisko. Braucām ar 22 trolejbusu tuvāk metro. Un tik skaisti kvartāli, tik skaistas privātmājiņas. Priecē puķes, rozes pie mājām. Arhitektūra, neparastās fasādes un skaistie logi. Pasakaini… Milzīgas lavandas. Krūmiņi, kuriem pārvelkot ar roku smaržo pēc kaut kādas pasakainas eļļas. Ilgi vēl smaržoju roku, lai izbaudītu jauko smaržu. Garām gājām pilsētas mērijai (City Hall), Operai un vēl daudziem citiem interesantiem objektiem.

Ierodoties motelī vēl ilgi sanāca gaidīt šoferus. Sēdējām uz aukstās grīdas, lai kaut kā sevi atvēsinātu un gaidījām šoferus. Beidzot klāt, notiek sadale pa mašīnām un braucam. Sākumā maldāmies, bet pēc milzīgās iepirkšanās Walmart veikalā beidzot tauta sāk pielietot rācijas. Nu cita lieta. Kārlis pa priekšu otrā mašīnā labi orientējas un laimīgi nokļūstam motelī…. Bet ak vai, te ir prusaki. Ar labu nakti. Pēdas svilst, piere deg no saules un nogurums milzīgs.

Jānis, Laura un Agnese papildina:
Mazais piedzīvojums, kas saucās automašīnu īre, bija tikpat aizraujošs, cik nogurdinošs un ilgs. Viss sākās ar garu (bet salīdzinoši – ne ļoti) braucienu metro(BART), kura laikā izcēlās vairākas diskusijas par dažu amerikāņu aksesuāru izvēlēm, tas ir Laurai acīmredzot visai nepatīk riņķi, kurus daži izvēlas likt degunos. Pēc metro brauciena netālu no stacijas mūs sagaidīja automašīnu īres Enterprise darbinieks, kurš mūs aizveda uz pašu salonu. Šī brauciena laikā pa brīvu saņēmām arī īsu stāstu par Bābeles torni.

Izvēle īres vietā bija plaša un iespaidīga. Piemēram, bija pieejama automašīna ar pilnīgi nodilušām riepām, ar kurām pat pie mazākā lietus būtu sajūta kā akvaparkā. Bija pieejama automašīna, kuru nevar aizslēgt, kas protams atvieglo jebkādu uztraukumu par mantām iekšā. Tomēr, beigās saņēmām automašīnas bez augstāk minētajām piedevām un pāris automašīnas pat saņēmām labākas nekā pienācās pēc samaksātās naudas, kaut arī iemesls tam, jāatzīst, varētu būt bijis tas, ka salonā automašīnas sāka beigties. Daumantam izdalīja pelēku Hyundai Sonata, Imantam baltu Jeep, Jurim melnu Nissan Altima, Kristapam sarkanu Hyundai Elantra, Ilgonis saņēma tumši pelēku Chrysler un Salvis saņēma tumšu, skaistu Dodge Charger. Pēc tam, kad visas sešas ekipāžas saņēma automašīnas, bijām gatavi doties ceļā.

Izrādījās, ka katrai automašīnai var būt tikai divi šoferi, kas mums galīgi nepatika, jo divi šoferi mums pievienosies tikai Losandželosā. Minot šo kā ļoti nopietnu iemeslu īres darbiniekiem, tomēr izdevās dažām mašīnām pierakstīt trīs šoferus. Šeit īpaši izjutām Austra un Loretas iztrūkumu – nācās pārorganizēt vairākas komandas.