Lielo koku diena

24.08.2017
Ausma raksta:

1. un 2. komanda mostas Motelī “6” Medfordā, 3. komanda motelī Weed pilsētiņā. Ātri apēdam sviestmaizi un un dodamies uz moteli Rogue Valley Inn paēst brokastis. Šis motelis mūs vakar pārcēla, jo tajā notiek rekonstrukcija un mums rezervētās vietas nebija. Daži iedzer kafiju un suliņu, citi paspēj uzgrauzt pārslas, un dodamies garajā ceļā uz Sanfrancisko.
1. komanda mēģinās braukt uz Volmārtu nodot plītis un pannas.

Braucam pa 190 ceļu virzienā uz okeāna piekrasti. Ceļā mūs pavada migla un dūmi, kas nāk no degoša meža. Okeāns pelēks, lieli viļņi, migla. Kā parasti savācam nelielu iežu kolekciju no okeāna piekrastes.
Braucam cauri Redwood nacionālajam parkam – ceļa malās milzīgas sekvojas, ik pa brīdim ceļa kabatiņās apstājamies, fotografējamies, skraidām kā bērni pa sekvoju mežu. Daumants priecīgs, ka esam īstā, lielā sekvoju mežā, nevis tikai skatām atsevišķus kokus kā brauciena sākumā. Iespaidīgi – mežs miglā, ārā tikai +15*C. Bārstam jokus, ka sākas aklimatizācija Latvijai pēc karstuma Amerikā.
Braucam pa vēsturisko 101 ceļu, kas bieži vien tiek saukts arī par Redwood road. Iebraucam Thomas Kuchel apmeklētāju centrā, kur uzzinām visu par sekvojām un sarkankokiem. Thomas Kuchel bija ASV senators no Kalifornijas štata(1953.-1969.). Interesanti salīdzināt sekvojas un redwudus: ir vienas dzimtas augi.
Sekvoju vecums ir lielāks kā 3200 gadi, augstums 300 pēdas vai 91,4 m, masa ap 3500 tonnas, diametrs pie pamata ir 40 pēdas vai 12, 2 metri, sēkla ir kā auzu pārsla, bet čiekurs kā vistas ola – tās ir resnākie koki uz Zemes. Savukārt sarkankoki ir paši garākie koki uz Zemes: vecums lielāks kā 2000 gadi, augstums līdz 370 pēdām jeb 112, 8 metri; masa ap 1200 tonnām, diametrs pie pamatnes 22 pēdas jeb 6,7 metri, sēkla kā tomātam, bet čiekurs kā olīve.

Drīz nokļūstam uz Sarkankoku Gigantu Avēnijas, kas kā čuska locās virs un zem 101 ceļa. Atkal esam Redwudu mežā. Atkal apstājamies,fotografējamies, cenšamies atrast pašus resnākos un tad pašus garākos kokus, atšķiram sekvojas no redvudiem. Ceļvedī rakstīts, ka te kaut kur aug pasaules vecākie un lielākie koki, nezinu, vai atradām, bet gan resni, gan gari bija.
Izbraucam ar mašīnām cauri senai sekvojai, kura gan dzīvības pazīmes neizrāda. Prieks maksā 8 $, safilmējam skatus. Izrādās ir vēl arī dzīvs koks, kuram var izbraukt cauri pa 5 $, bet tas, lai paliek nākamai reizei. 1. komanda Leggetā izbrauca cauri tieši tam kokam – Chandelier kokam (garums 315 pēdas, diametrs– 21 pēdas, vecums 2400 gadu) .
Laiks skrien un traucamies uz Sanfrancisko, pa ceļam vēl ieskrienot Volmārtā, jo jānopērk vēl nedaudz ēdamā rītdienas brokastīm.

Un tā pa visu dienu 750 km norullēti un esam pie Zelta vārtu tilta skatu laukuma Sanfrancisko. Saule tik tikko norietējusi, bet ir mazliet gaišs, lai beidzot ieraudzītu tiltu bez miglas vāliem. Steidzam fotografēties, vējš tāds, ka gāž no kājām nost, auksts.
Iebraucam jau satumsušajā Sanfrancisko un reklāmu un izkārtņu gūzmā cenšamies ieraudzīt nakstsmājas Eiropa hotel &hostel uz Brodway. Māris mums ir acīgākais un saskata uzrakstu virs ļoti šaurām durvīm. Ātri piestājam un krāmējam ārā visas mantas no mašīnas, jo rīt tās nodosim nomas kantorī atpakaļ. Nobrauktas 5352 jūdzes jeb 8563 km. Stiepjam uz istabu 3. stāvā augšup pa stāvām kāpnēm. Pilna istaba mantu. Šoferi aizbrauc meklēt stāvvietu mašīnai, pārējie cīnās ar čemodāniem. Jāsakravājas mājupceļam.
Ar labu nakti. Šī būs pēdējā nakts Amerikā.

Otrā diena Sanfrancisko

01.08.2017
Vita raksta:

Piecēlāmies 6.30. Brokastīs apēdām bezgala saldos mufinus, kurus bijām nopirkuši iepriekšējā dienā noliktavas veikalā (vai tiešām viss Amerikā ir tik salds, vai tas tikai mums tā… brrrrr), iemalkojām svaigu vakardienas kafiju, savācām daudzās pekeles un atstājām tās Gļeba uzraudzībā. Braucām ar metro līdz Civic centram, tad uz ziemeļiem kur jāgaida 30 autobuss. Braucam. Izrādās Clipper karti vajag pīkstināt divas reizes – gan iekāpjot, gan izkāpjot. Es laikam kārtīgi nenopīkstināju un man atvilka naudiņu. Labi, ka bērni ir tik atjautīgi, viņiem viss bija kārtībā.

Braucām uz Zelta vārtu tiltu. Migla, migla bieza migla. Cenšamies saskatīt un fotografēties pie miglā tītā tilta. Kāpām kalnā. Bet migla neizklīst, bet mēs priecājamies par to pašu, brīžam var saskatīt pat tilta kontūras. Nokāpām no kalna un ejam varenajam tiltam pāri. Vējš svilpo ausīs ass un spēcīgs. Beidzot pāri, skati visapkārt pasakaini.

Talāk ar kājām dodamies uz Sanfrancisko centra pusi. Ejam kamēr papēži svilst. Piesēžam pie skaistā kupolveida mākslas tempļa, kas celts 20 gs. sākumā, un iegrimstam filozofiskās pārdomās par dzīvi. Dīķī peldēja filozofiski gudri bruņurupuči.

Aizvelkamies līdz Super Duper burgeriem. Un ēdam īstus burgerus. Latvijā parasti neko tādu neēdu. Tad Daumants visus iepazīstina ar savu dzērienu Root beer. Tas mums visiem četriem iepatikās.

Šoferi aizbrauc pakaļ mašīnām, bet mēs ar jaunatni vēl klīstam pa Sanfrancisko. Braucām ar 22 trolejbusu tuvāk metro. Un tik skaisti kvartāli, tik skaistas privātmājiņas. Priecē puķes, rozes pie mājām. Arhitektūra, neparastās fasādes un skaistie logi. Pasakaini… Milzīgas lavandas. Krūmiņi, kuriem pārvelkot ar roku smaržo pēc kaut kādas pasakainas eļļas. Ilgi vēl smaržoju roku, lai izbaudītu jauko smaržu. Garām gājām pilsētas mērijai (City Hall), Operai un vēl daudziem citiem interesantiem objektiem.

Ierodoties motelī vēl ilgi sanāca gaidīt šoferus. Sēdējām uz aukstās grīdas, lai kaut kā sevi atvēsinātu un gaidījām šoferus. Beidzot klāt, notiek sadale pa mašīnām un braucam. Sākumā maldāmies, bet pēc milzīgās iepirkšanās Walmart veikalā beidzot tauta sāk pielietot rācijas. Nu cita lieta. Kārlis pa priekšu otrā mašīnā labi orientējas un laimīgi nokļūstam motelī…. Bet ak vai, te ir prusaki. Ar labu nakti. Pēdas svilst, piere deg no saules un nogurums milzīgs.

Jānis, Laura un Agnese papildina:
Mazais piedzīvojums, kas saucās automašīnu īre, bija tikpat aizraujošs, cik nogurdinošs un ilgs. Viss sākās ar garu (bet salīdzinoši – ne ļoti) braucienu metro(BART), kura laikā izcēlās vairākas diskusijas par dažu amerikāņu aksesuāru izvēlēm, tas ir Laurai acīmredzot visai nepatīk riņķi, kurus daži izvēlas likt degunos. Pēc metro brauciena netālu no stacijas mūs sagaidīja automašīnu īres Enterprise darbinieks, kurš mūs aizveda uz pašu salonu. Šī brauciena laikā pa brīvu saņēmām arī īsu stāstu par Bābeles torni.

Izvēle īres vietā bija plaša un iespaidīga. Piemēram, bija pieejama automašīna ar pilnīgi nodilušām riepām, ar kurām pat pie mazākā lietus būtu sajūta kā akvaparkā. Bija pieejama automašīna, kuru nevar aizslēgt, kas protams atvieglo jebkādu uztraukumu par mantām iekšā. Tomēr, beigās saņēmām automašīnas bez augstāk minētajām piedevām un pāris automašīnas pat saņēmām labākas nekā pienācās pēc samaksātās naudas, kaut arī iemesls tam, jāatzīst, varētu būt bijis tas, ka salonā automašīnas sāka beigties. Daumantam izdalīja pelēku Hyundai Sonata, Imantam baltu Jeep, Jurim melnu Nissan Altima, Kristapam sarkanu Hyundai Elantra, Ilgonis saņēma tumši pelēku Chrysler un Salvis saņēma tumšu, skaistu Dodge Charger. Pēc tam, kad visas sešas ekipāžas saņēma automašīnas, bijām gatavi doties ceļā.

Izrādījās, ka katrai automašīnai var būt tikai divi šoferi, kas mums galīgi nepatika, jo divi šoferi mums pievienosies tikai Losandželosā. Minot šo kā ļoti nopietnu iemeslu īres darbiniekiem, tomēr izdevās dažām mašīnām pierakstīt trīs šoferus. Šeit īpaši izjutām Austra un Loretas iztrūkumu – nācās pārorganizēt vairākas komandas.