Lielo koku diena

24.08.2017
Ausma raksta:

1. un 2. komanda mostas Motelī “6” Medfordā, 3. komanda motelī Weed pilsētiņā. Ātri apēdam sviestmaizi un un dodamies uz moteli Rogue Valley Inn paēst brokastis. Šis motelis mūs vakar pārcēla, jo tajā notiek rekonstrukcija un mums rezervētās vietas nebija. Daži iedzer kafiju un suliņu, citi paspēj uzgrauzt pārslas, un dodamies garajā ceļā uz Sanfrancisko.
1. komanda mēģinās braukt uz Volmārtu nodot plītis un pannas.

Braucam pa 190 ceļu virzienā uz okeāna piekrasti. Ceļā mūs pavada migla un dūmi, kas nāk no degoša meža. Okeāns pelēks, lieli viļņi, migla. Kā parasti savācam nelielu iežu kolekciju no okeāna piekrastes.
Braucam cauri Redwood nacionālajam parkam – ceļa malās milzīgas sekvojas, ik pa brīdim ceļa kabatiņās apstājamies, fotografējamies, skraidām kā bērni pa sekvoju mežu. Daumants priecīgs, ka esam īstā, lielā sekvoju mežā, nevis tikai skatām atsevišķus kokus kā brauciena sākumā. Iespaidīgi – mežs miglā, ārā tikai +15*C. Bārstam jokus, ka sākas aklimatizācija Latvijai pēc karstuma Amerikā.
Braucam pa vēsturisko 101 ceļu, kas bieži vien tiek saukts arī par Redwood road. Iebraucam Thomas Kuchel apmeklētāju centrā, kur uzzinām visu par sekvojām un sarkankokiem. Thomas Kuchel bija ASV senators no Kalifornijas štata(1953.-1969.). Interesanti salīdzināt sekvojas un redwudus: ir vienas dzimtas augi.
Sekvoju vecums ir lielāks kā 3200 gadi, augstums 300 pēdas vai 91,4 m, masa ap 3500 tonnas, diametrs pie pamata ir 40 pēdas vai 12, 2 metri, sēkla ir kā auzu pārsla, bet čiekurs kā vistas ola – tās ir resnākie koki uz Zemes. Savukārt sarkankoki ir paši garākie koki uz Zemes: vecums lielāks kā 2000 gadi, augstums līdz 370 pēdām jeb 112, 8 metri; masa ap 1200 tonnām, diametrs pie pamatnes 22 pēdas jeb 6,7 metri, sēkla kā tomātam, bet čiekurs kā olīve.

Drīz nokļūstam uz Sarkankoku Gigantu Avēnijas, kas kā čuska locās virs un zem 101 ceļa. Atkal esam Redwudu mežā. Atkal apstājamies,fotografējamies, cenšamies atrast pašus resnākos un tad pašus garākos kokus, atšķiram sekvojas no redvudiem. Ceļvedī rakstīts, ka te kaut kur aug pasaules vecākie un lielākie koki, nezinu, vai atradām, bet gan resni, gan gari bija.
Izbraucam ar mašīnām cauri senai sekvojai, kura gan dzīvības pazīmes neizrāda. Prieks maksā 8 $, safilmējam skatus. Izrādās ir vēl arī dzīvs koks, kuram var izbraukt cauri pa 5 $, bet tas, lai paliek nākamai reizei. 1. komanda Leggetā izbrauca cauri tieši tam kokam – Chandelier kokam (garums 315 pēdas, diametrs– 21 pēdas, vecums 2400 gadu) .
Laiks skrien un traucamies uz Sanfrancisko, pa ceļam vēl ieskrienot Volmārtā, jo jānopērk vēl nedaudz ēdamā rītdienas brokastīm.

Un tā pa visu dienu 750 km norullēti un esam pie Zelta vārtu tilta skatu laukuma Sanfrancisko. Saule tik tikko norietējusi, bet ir mazliet gaišs, lai beidzot ieraudzītu tiltu bez miglas vāliem. Steidzam fotografēties, vējš tāds, ka gāž no kājām nost, auksts.
Iebraucam jau satumsušajā Sanfrancisko un reklāmu un izkārtņu gūzmā cenšamies ieraudzīt nakstsmājas Eiropa hotel &hostel uz Brodway. Māris mums ir acīgākais un saskata uzrakstu virs ļoti šaurām durvīm. Ātri piestājam un krāmējam ārā visas mantas no mašīnas, jo rīt tās nodosim nomas kantorī atpakaļ. Nobrauktas 5352 jūdzes jeb 8563 km. Stiepjam uz istabu 3. stāvā augšup pa stāvām kāpnēm. Pilna istaba mantu. Šoferi aizbrauc meklēt stāvvietu mašīnai, pārējie cīnās ar čemodāniem. Jāsakravājas mājupceļam.
Ar labu nakti. Šī būs pēdējā nakts Amerikā.

Uz okeānu!

06.08.2017
Atis Edvards un Niks Jānis raksta:

6. augusta rītā piecēlāmies īsi pirms sešiem un sildījām ūdeni rīta putrai. Šodien bija plānota liela un gara braukšana. 6:45 bija grupas sapulce, teica, ka iespējams paņemt līdzi peldbikses. Atkal piekrāmējām mašīnu līdz ausīm un devāmies garajā ceļā.
Ceļmalā mēs pagaršojām vīģes, kas zaļas auga kokos, jāteic, ka pirmoreiz izgaršoju zaļu tikko noplūktu vīģi. Tad es nedaudz pagulēju, kad pamodos mēs braucām cauri zaļam, skaistam mežam un nākamajā brīdī mēs piestājām pie Klusā okeāna, kas skaļi šņāca un bangoja, beidzot varējām pa īsto to apskatīt. Pabraucām tālāk un apskatījām no cita skata punkta. Bija vēl agrs rīts, tāpēc cilvēku vēl nebija, un laiks bija maigi silts, okeāna aukstums deva patīkamu, vēsu, smaržīgu gaisu.

Meklējot vietu, kur pieiet klāt, pabraucām garām govs pludmalei. Oho, privāta govju pludmale iespējams ir vieta, kur var dabūt pienu ar zivju aromātu – kāds rācijā ieteicās. Vēlāk piestājām pie pludmales, kur daži nopeldējās. Salvis jau pirmais skrēja iekšā ar atplestām rokām. Ūdens bija diezgan auksts un nepatīkams, bet sajūtas iekāpjot un samērcējot kājas jau bija piedzīvojums. Nedaudz iekodām maizītes un devāmies tālāk. Ilgi braucām un centāmies palikt vismaz rācija attālumā viens no otra, gan braucām pa sastrēgumiem, gan apmaldījāmies, gan izšķīrāmies.

Mēs atdalījāmies jo daži piestāja vēl vienā pludmalē atvēsināties. Mēs turpinājām ceļu un vēlāk piestājām pie tualetēm. Kristaps teica, ka esot redzējis klaburčūskas un vēl jautājot citiem vai šie redzēja arī. Baumas ātri izplatījās un visi palika ar neskaidru prātu, daži gāja meklēt. Bet patiesībā Kristaps bija redzējis tikai zīmi, kur rakstīts par klaburčūskām, un, ka tās lienot ārā naktī. Piegājām pie pašapkalpošanās automātiem, viens paņēma limonādi, cits kafiju, bet mēs ar brāli atradām saldējuma automātu, kur pa vienu dolāru paņēmām saldējumu. Automātā atvērās saldētava un tāda kā roka brīnumaini no saldētavas piesūca mūsu pasūtījumu, pacēla, nedaudz pārvietoja stikla virzienā un nometa mums pie kājām. Neko tādu nebijām redzējuši (jo, protams, nedzīvojam blakus šādam saldējuma aparātam). Saldējums šādā cepinošā laikā bija labs un par dolāru šāda izprieca ir foršā cenā.

Devāmies tālāk un klausoties mūzikā atkal iemigu. Vēlāk beidzot ieslēdzām radio, kur starp kalniem dažas stacijas raustījās, bet nebija tik traki. Pa radio ierunājās arī par gaidāmo Saules aptumsumu, un visi uzreiz sāka klausīties.

Mēs vēl joprojām bijām sadalījušies divās daļās, un mēs atkal meklējām vietu, kur piestāt. Viss bija pārpildīts ar treileriem uz kuriem bija Amerikas, Kalifornijas un arī pirāta tipa karogi. Pludmale bija jauka un šoreiz gandrīz visi iegāja papeldēt okeānā, uzņēmām brīnumainas bildes, saslapinājām bikses un devāmies tālāk uz guļamvietām, jo mums bija jāmazgā veļa un jātaisa zupa vakariņām. Veļas mazgātava bija paslēpta otrajā stāvā, un mazgājamo līdzekļu tajā nebija, taču izrādās to varēja nopirkt blakus reģistrācijai automātā, paslēptu starp dažādām šokolādītēm, ļoti gudri izdomāts! Citi vakariņām cepa desiņas un vēl kaut ko. Sakrāmējuši ledu aukstuma somās, jo šajā kempingā ir tikai viens mazs ledusskapis, mēs nomazgājāmies un devāmies gulēt.