Lielo koku diena

24.08.2017
Ausma raksta:

1. un 2. komanda mostas Motelī “6” Medfordā, 3. komanda motelī Weed pilsētiņā. Ātri apēdam sviestmaizi un un dodamies uz moteli Rogue Valley Inn paēst brokastis. Šis motelis mūs vakar pārcēla, jo tajā notiek rekonstrukcija un mums rezervētās vietas nebija. Daži iedzer kafiju un suliņu, citi paspēj uzgrauzt pārslas, un dodamies garajā ceļā uz Sanfrancisko.
1. komanda mēģinās braukt uz Volmārtu nodot plītis un pannas.

Braucam pa 190 ceļu virzienā uz okeāna piekrasti. Ceļā mūs pavada migla un dūmi, kas nāk no degoša meža. Okeāns pelēks, lieli viļņi, migla. Kā parasti savācam nelielu iežu kolekciju no okeāna piekrastes.
Braucam cauri Redwood nacionālajam parkam – ceļa malās milzīgas sekvojas, ik pa brīdim ceļa kabatiņās apstājamies, fotografējamies, skraidām kā bērni pa sekvoju mežu. Daumants priecīgs, ka esam īstā, lielā sekvoju mežā, nevis tikai skatām atsevišķus kokus kā brauciena sākumā. Iespaidīgi – mežs miglā, ārā tikai +15*C. Bārstam jokus, ka sākas aklimatizācija Latvijai pēc karstuma Amerikā.
Braucam pa vēsturisko 101 ceļu, kas bieži vien tiek saukts arī par Redwood road. Iebraucam Thomas Kuchel apmeklētāju centrā, kur uzzinām visu par sekvojām un sarkankokiem. Thomas Kuchel bija ASV senators no Kalifornijas štata(1953.-1969.). Interesanti salīdzināt sekvojas un redwudus: ir vienas dzimtas augi.
Sekvoju vecums ir lielāks kā 3200 gadi, augstums 300 pēdas vai 91,4 m, masa ap 3500 tonnas, diametrs pie pamata ir 40 pēdas vai 12, 2 metri, sēkla ir kā auzu pārsla, bet čiekurs kā vistas ola – tās ir resnākie koki uz Zemes. Savukārt sarkankoki ir paši garākie koki uz Zemes: vecums lielāks kā 2000 gadi, augstums līdz 370 pēdām jeb 112, 8 metri; masa ap 1200 tonnām, diametrs pie pamatnes 22 pēdas jeb 6,7 metri, sēkla kā tomātam, bet čiekurs kā olīve.

Drīz nokļūstam uz Sarkankoku Gigantu Avēnijas, kas kā čuska locās virs un zem 101 ceļa. Atkal esam Redwudu mežā. Atkal apstājamies,fotografējamies, cenšamies atrast pašus resnākos un tad pašus garākos kokus, atšķiram sekvojas no redvudiem. Ceļvedī rakstīts, ka te kaut kur aug pasaules vecākie un lielākie koki, nezinu, vai atradām, bet gan resni, gan gari bija.
Izbraucam ar mašīnām cauri senai sekvojai, kura gan dzīvības pazīmes neizrāda. Prieks maksā 8 $, safilmējam skatus. Izrādās ir vēl arī dzīvs koks, kuram var izbraukt cauri pa 5 $, bet tas, lai paliek nākamai reizei. 1. komanda Leggetā izbrauca cauri tieši tam kokam – Chandelier kokam (garums 315 pēdas, diametrs– 21 pēdas, vecums 2400 gadu) .
Laiks skrien un traucamies uz Sanfrancisko, pa ceļam vēl ieskrienot Volmārtā, jo jānopērk vēl nedaudz ēdamā rītdienas brokastīm.

Un tā pa visu dienu 750 km norullēti un esam pie Zelta vārtu tilta skatu laukuma Sanfrancisko. Saule tik tikko norietējusi, bet ir mazliet gaišs, lai beidzot ieraudzītu tiltu bez miglas vāliem. Steidzam fotografēties, vējš tāds, ka gāž no kājām nost, auksts.
Iebraucam jau satumsušajā Sanfrancisko un reklāmu un izkārtņu gūzmā cenšamies ieraudzīt nakstsmājas Eiropa hotel &hostel uz Brodway. Māris mums ir acīgākais un saskata uzrakstu virs ļoti šaurām durvīm. Ātri piestājam un krāmējam ārā visas mantas no mašīnas, jo rīt tās nodosim nomas kantorī atpakaļ. Nobrauktas 5352 jūdzes jeb 8563 km. Stiepjam uz istabu 3. stāvā augšup pa stāvām kāpnēm. Pilna istaba mantu. Šoferi aizbrauc meklēt stāvvietu mašīnai, pārējie cīnās ar čemodāniem. Jāsakravājas mājupceļam.
Ar labu nakti. Šī būs pēdējā nakts Amerikā.

Pāris minūtes vienā mirklī

21.08.2017
Kristaps raksta:

Pa ceļu kaut kas grabošs aizbrauc garām un pamodina, ir jau pāri sešiem, gaišs un ļoti putekļains. Šonakt pārmaiņas pēc gulēju mašīnā. Negribējās atkal nosalt, vakar kāds esot redzējis klaburčūsku, nākot no Apgleznotajiem kalniem, mūs arī par to brīdināja, un tepat ir arī kareivjskudras. Pilns komplekts. Turklāt vakar vēlu atgriezāmies nometnē, kad daudzi jau ļoti laicīgi pirms ceļojuma kulminācijas dienas bija devušies pie miera, un negribējās tur tumsā vēl traucēt un čaukstināties pa telti, ierīkojot sev migu. Pietiekami daudz attaisnojumu. Nosalt gan tāpat izdevās, vakarvakara siltie kalni no rīta bija atdzesējuši gaisu līdz +15°C. (Trenējos regulāri ieskatīties termometrā.)

Jā, man līdzi ir termometrs! Agnese kaut kad garāmejot bija sūtījusi informāciju par NASAs citizen science projektu saistībā ar aptumsumu, kas saucas GLOBE Observer, kur ikkatrs wannabe zinātnieks var piedalīties, pierakstot datus par dabas procesiem aptumsuma dienā. Sagatavošanos atliku līdz pēdējam vakaram pirms lidojuma, kad nolēmu, ka, ja jau vienreiz ir tāda iespēja, tad kāpēc gan nepamēģināt, un kā termometru pielāgoju vienu no savām UKHAS.net nodēm – pieliku displeju, saules panelīti, palaboju kodu un tad vēlreiz, un tad vēlreiz, un gatavs, strādā. Tāpēc, ka DIY (do-it-yourself) ir labāk nekā pirkt!
Ar to GLOBE Observer gan ir ķibele, aplikācija pieprasa internetus, taču to tuksnesī, protams, nav. Nu, neko, piefiksēšu datus tāpat savam priekam.

Debesis ir skaidras, vien dienvidpusē tāda plāna mākoņu josla. Vēl gulēdams mašīnā, skatījos uz to, mēģinot saprast, kurp tā dodas, un nospriedu, ka viss būs labi, jo izskatās, ka tā rāmi slīd garām un virsū nekāps. Daumants gan pētīja to kritiskāk un izteica pesimistiskus komentārus, ka vissbūsslikti.

Ir tikai pusseptiņi, taču ceļš uz parka stāvlaukumu un pats stāvlaukums jau ir pavisam pilns, bet automašīnu straume tikai plūst un plūst, līdz arī uz ceļa ir bezgalgara rinda. Jau vakar tika izteikta doma, ka daži, iespējams, no rīta nedosies augšup Apgleznotajos kalnos, bet gan paliks vērot aptumsumu tepat nometnes vietā. Man tāds variants sāk patikt arvien vairāk, jo uz kalniem dosies gandrīz visu redzamo mašīnu šoferi un pasažieri, bet tur kalnā reāli ir tikai ceļš un maza nomalīte, kur stāvēt, tāpēc tas velk uz drūzmēšanos pāris stundu garumā. Var jau būt, ka Saules aptumsums ir tāda ļoti sabiedriska padarīšana, es vēl nezinu, taču kaut kā nevilina. Salvis un Laura paliks tepat, jei. Pieklājības pēc vēlreiz apjautājos, vai viņiem tas gadījumā nebūs privāts pasākums, bet nē, un mēs trijatā paliekam nometnes vietā, paņemam paklājiņus gulēšanai un uzrāpjamies augstāk pakalnā – tuvāk Saulei.

Plkst. 9.07 Mēness sāk kost Saulei vaigā, tā no apaļas pankūkas lēni pārtop klasiskā pīrādziņā. Pa to laiku pamazām ir satumsis un kļuvis jūtami vēsāks. Tie divi pat uzvelk līdzpaņemtās jaciņas, es gan nebiju tik tālredzīgs. 22 minūtes pēc desmitiem ir klāt TAS brīdis. Tā kā skatāmies caur speciālajām brillēm, kas aiztur 99.99% gaismas, tad redzam, kā Saule pazūd pavisam, un, noņemot brilles, ir ohoooo.. Tas ir tik neparasti, apkārt ir tumšs, pie debesīm ir redzamas trīs vai četras zvaigznes vai planētas, manuprāt, tie ir Venēra, Pollukss un Kapella. Šķiet, var redzēt arī Saules vainagu – kaut kas tur izskatās pēc trim milzīgiem stariem.

Pavisam tumšs un melna nakts nav, ir diezgan dziļa krēsla, Ilgonis vēlāk pastāsta, ka tas tomēr to pašu mākoņu dēļ, kas izkliedējuši ārpus ēnas esošo gaismu. Mjā, vietā, kur pēc statistikas vajadzēja būt vismazākajai mākoņu iespējai, tomēr ir mākoņi. Sākumā tie bija vienā pusē, taču šobrīd jau pārņēmuši visas debesis. Tie ir plāni, pietiekami caurspīdīgi, redzēt aptumsušo sauli var, tai pārāk netraucē.

Divas minūtes un četras sekundes paskrien garām vienā mirklī. Pārāk ātri. Lai gan mana fototehnika to īsti neļauj, tomēr mēģinu kaut cik par piemiņu iemūžināt fotogrāfijās tumsu dienas vidū, līdz Laura pēkšņi iesaucas: “Kristap, skaties!” Un tas ir pats labākais skats – dimanta gredzens, brīdis, kad Mēness vēl sedz gandrīz visu Sauli un tikai pati, pati Saules maliņa ir paspraukusies garām. Vēl redzams blāvais gredzens un spožā Saule, kas ļaudīm droši vien jau no seniem laikiem šķitusi kā dimants. Iespaidīgs un saviļņojošs skats. Bija vērts? Jā!

Nu, un tālāk jau viss atpakaļgaitā – atkal kļūst gaišāks, kļūst siltāks, pasaule mostas, mašīnas sāk braukt, masas izklīst un visi eklipstūrieši pamazām atgriežas nometnē, lai padalītos ar iespaidiem, pamazām krāmētu mantas un taisītos ceļā.

Šodien plānā vēl tikai iebraukšana Vašingtonas štatā, kur vakarā paredzēts LIGO gravitācijas viļņu observatorijas apmeklējums, taču līdz Ričlendai vēl ir vairāku stundu brauciens.

Izrādās, ka sastrēgumi ir iespējami pat tādā nomalē un tuksnesī. Atpakaļ uz Mičelu, lai iemestu pastkartes, vēl tiekam samērā raiti, taču tālāk ir daudzas jūdzes, kas tiek pieveiktas apmēram kājāmgājēja ātrumā. Te nav Josemīti, te, sēžot korķī, neviens burkānus nedala, žēl. Kad satiksme beidzot izkliedējas, viens no mūsu šoferiem ļauj jūtām vaļu un pēc tam parunājas ar vietējo policistu par ātruma pārsniegšanas sekām. Nekas traks, tikai brīdinājums.

Tālāk ceļš ir braucams samērā raiti un ved gar Kolumbijas upi, kas šķir Oregonu no Vašingtonas, taču pāri upei tik drīz tomēr netiekam. Ir sašaurināts tilts un kaut kur ir avārija, kā rezultātā ir vēl viens milzu sastrēgums, kurā pavadām vairāk kā stundu. Šitā var arī nokavēt LIGO! Patiesībā tā arī ir, jo mums tur jābūt sešos vakarā, taču esam klāt tikai pusastoņos. Otrā komanda jau ir visu paspējusi un dodas prom, kad mēs tikai ierodamies. Par laimi, ekskursijas tomēr vēl notiek.

LIGO gravitācijas viļņu observatorijā ir tīri interesanti. Komentārus par to, cik jēdzīgi ir izgrūst tādu naudu, lai šo gadu laikā būtu tikai divas apstiprinātas gravitācijas viļņu uztveršanas reizes un viena iespējamā reize, paturēšu pie sevis, taču tāpat pietiekami interesanti. LIGO ir ļoti jutīgs instruments (lai arī ne labākais pasaulē), tā uztveršanas izšķirtspēja ir mazāka par atoma izmēriem. A large instrument seeking to measure the vanishingly small. Tas sajūt gan vēja radīto spiedienu pret ēkas sienām, gan pat tik tālus notikumus, kā okeāna viļņus pret krastu tālu prom Aļaskā. True story.

Pēc ekskursijas uz brīdi vēl apmeklējam vietējā amatieru astronomijas kluba rīkoto zvaigžņu vērošanas pasākumu turpat stāvlaukumā. Cik sapratu, viņi to dara regulāri pirmdienās vai kaut kā tā. Viņiem ir divi teleskopi, pa kuriem var paskatīties uz Jupiteru un Saturnu. Jupiters ir kā jau parasti, taču Saturnu šogad vēl neesmu redzējis. Uz ausaino planētu vienmēr interesanti skatīties, turklāt šeit, dienvidos, tas ir krietni augstāk virs horizonta kā mūsu platuma grādos.

Pasko pilsētu un savu moteli tajā atrodam diezgan viegli, un, re, pat te ir baseins! Ja ir, tad jāizmanto, taču ūdens tajā gan ir aaaaaauksts. Te vairs nav karstie dienvidi..

Pamazām ap baseinu sanāk arī citi vēl nomodā esošie, lai tāpat vien pasēdētu un parunātos. Pirmā komanda diemžēl nepaspēja uz LIGO, viņiem sanāca tai milzu sastrēgumā uz Vašingtonu pavadīt apmēram divas stundas. Nu, varbūt rīt no rīta?

Vakaru mazliet pabojā Riharda skaidrošanās ar Agnesi par mani un mana skaidrošanās ar Agnesi par to. Es gan kaut ko tādu jau visu dienu gaidīju, nav pēkšņs pārsteigums. Problēma esot tajā, ka Rihards netiek pie braukšanas, cik vēlas, savukārt, man ir iebildumi par viņa braukšanas stilu un attieksmi. Un vēl mēs abi ar Agnesi esam viņu pasūtījuši, paši pat to nepamanot. Nez kāpēc pārējie galvenie šoferi var braukt, kad vēlas, tikai man ir jābūt kaut kādam izņēmuma stāvoklim. Beigās panākam “vienošanos”, ka viņš brauks divas stundas no rīta.

Gļebs jau saka, ka man jāiztur “vēl tikai trīs dienas, trīs dienas!” Kāds cits piebilst, ka nu jau ir mazliet tāda sajūta, ka visi visiem ir apnikuši, un vēl tikai jāsagaida brauciena beigas. Eh, nez.

Pavasaris Braisa kanjonā

16.08.2017
Inese raksta:

Rīts. Pine Lake kempings.
Pēc aukstas nakts (+6 pēc Celsija) no katras telts atšķirīgos laikos izveļas dažāda sasiluma pakāpes ļautiņi. Pēc brokastīm visi dodas uz Braisa kanjonu (Bryce Canyon).

Braisa kanjons. Atrodas 1829 – 2438 m v.j.l. Indiāņi, kas kādreiz medīja šajā apvidū, kanjona klintis nosauca par sarkanajām klintīm. Klints krāsas mainās – baltas, dzeltenas, oranžas un pat sarkanas – gan tāpēc, ka atšķiras iežu sastāvs, gan tāpēc, ka mainās gaismas daudzums, kas apspīd klintis. Laika apstākļi un erozija neapstāj veidot klinšu stabus ne uz mirkli.

Kanjonā pavadam stundas četras, atstājot mašīnas kādā no dažādām stāvvietām un pārvietojāmies ar bezmaksas shuttle autobusu.

Pēc kanjona ap 400 km uz Salt Lake City pusi – naktsmītne SLC piepilsētā, Lehi miestiņā.

Brīva diena Lasvegasā

12.08.2017
Laura raksta:

Šī ceļojuma pirmā brīvā diena, kad varam visu dienu darīt ko vēlamies. Iespēja izgulēties, nesteidzīgais rīts ar peldi baseinā un pastaiga pa Las Vegasu, bez steigas.
Nakšņojam apm. 30 minūšu braucienā no Las Vegasas sirds, tādēļ pilsētā ieradāmies ap 12:30 (citas komandas jau 10:00 devās pilsētas medībās). Laiks Las Vegasā zūd.
Ārā ir patiesi karsts 44*C ēnā,tādēļ patvērumi ir iespaidīgās viesnīcas.
Pa dienu pilsēta neizskatās tik iespaidīgi krāšņi kā vakarā. Muzikālās strūklakas, amerikāņu kalniņš, mākslīgā vulkāna šovs, Venēcijas un Parīzes prototipi, akvārijs ar haizivīm – tā ir maza daļa no pilsētas.
Šī ir tusiņu un izpriecu pilsēta, kurā ir svarīgi atrasties ar cilvēkiem “uz viena viļņa”.
Jāatzīst,ka vienas dienas laikā galveno Las Vegasas ielu izstaigāt nav iespējams.
Pirms došanās prom bija arī jāuzspēlē automāti, kas ir uz katra stūra un visās varavīksnes krāsās. Ielikām 1$ un nesaprotot kā jāspēlē- spaidot visas pogas no spēles izcēlām 41,59$. Veiksme un prieks. Ja jau tik labi veicas, nolemjam vēl ielikt-tā arī nākamos 2$ pazaudējām, bet gandarījums palika.
Mums Las Vegasa patika. Iespaidīgi un skaisti.

Viesnīcā ieradāmies pēc 1:00 naktī. Aizbraucot uz viesnīcu uzzinām, ka mūsu veļa,ko ielikām mazgāties viesnīcas veļasmašīnā ir nozagta. Mūsu komanda tagad ir ar nedaudz tukšākiem koferiem. Neko tādu no ASV negaidījām. Bet nekas- būs iemesls nākamajās pilsētās koferus papildināt.

Amerikā viss ir liels

05.08.2017
Kristaps raksta:

Pamodos ap sešiem no rīta. Auksts. Naktī nosalu, guļammaiss pievīla. Ja iepriekš bija par karstu, tad tagad naktī pietrūka siltuma, un pamodos ar sāpošu kaklu. Kad septiņos teltij uzspīdēja saules stari, nolēmu celties un klusi izlīdu no telts, cenšoties nepamodināt pārējos, jo dienas grafiks tiem ļāva vēl stundu pagulēt. Tikai deviņi grādi virs nulles. Iepriekšējā naktī bija vēl lijis, un mežs bija slapjš. Saule izgaismoja lietus lāses, kas bija aizķērušās uz lapām un skujām.

Tiklīdz biju stabili nostājies uz kājām un aplūkojis apkārtni, tā uzreiz divas meitenes apjautājās, vai mēs šodien dosimies prom. Gluži kā mēs darījām vakar. Tikai viņas to dara jau septiņos no rīta! Šis kempings tiešām ir uz izķeršanu. Nav gan īsti skaidrs, kādēļ tā, jo varētu taču apmesties kaut kur zemāk kalnu pakājē, kur daudz siltāks.. Viņas iepriecināja atbilde, ka tiešām dosimies prom jau šodien, apjautājās, no kurienes esam, kāpēc, atkal pastāstīju, ka medīsim aptumsumu. Neieslīgu skaidrojot, kur ir Latvija, viņas jau bija pārsteigtas, ka esam no Eiropas. Lai droši “aizsistu vietu”, viņas atstāja savas mantas placītī, kas šobrīd vēl bija mūsu.

Lai sajustos kaut cik dzīvāks, nolēmu izmazgāt matus un noskūties. Iespējams, ka tās nav tipiskākās kempingu apmeklētāju nodarbes, taču agri no rīta saprātīgus lēmumus var arī nepieņemt. Pēc tam devos pastaigā pa teritoriju, kamēr pārējie vēl modās. Vairākās vietās kurināja ugunskurus un gatavoja brokastis, šur tur jau skanēja mūzika. Izskatījās, ka daudzi te ierodas uz vairākām dienām – kemperis, guļammaiss, žūstošās drēbes, .. Un tik pilns ar cilvēkiem. Kāds tur prieks un daba, ja tik tuvu ir visi tie kaimiņi.

Rīta brīfingā Agnese saka, ka “šodien plānā tikai viena lieta, lai gan arī vakar bija tikai viena”. Atskan vispārēji smiekli, jo visi atceras vakardienas piedzīvojumus kalnos, kur bija jāiziet “tikai viens” aplītis līdz Glacier point un atpakaļ.

Savācāmies, sataisījāmies un devāmies ceļā. Pie kalnu līkumotajiem ceļiem jau pamazām sāku pierast, nebija vairs tāda satraukuma kā pirmajās braukšanas reizēs. Man tie sāka patikt. Tiešām. Ceļi uz parku, no parka un pašā parkā, tie ir vienkārši vispār, tie ir nereāli, tie ir kā spēlē, kā “Need for Speed”, tikai ar to atšķirību, ka stress ir īsts, jo kļūdas nedrīkst pieļaut. Līkums uz vienu pusi, uz otru, atpakaļ uz pirmo, lejup, līkums, vēl lejup, līkums uz augšu, turklāt tie ir viens pēc otra, bez kādiem taisnajiem gabaliem starpā, tie nav plakani, bet gan veidoti kā virāžas ar kārtīgu slīpumu uz iekšmalu. Ceļa norobežojumu nav nekādu, tikai koki – ja aizies pa taisno, tad pavisam. Un skati aiz kokiem un pāri malai – kalni, tāles un citas iespaidīgas ainavas. Pa tādiem ceļiem braukt ir fantastiski, un parasti man tā īsti nemaz nepatīk sēdēt pie stūres.

Ceļazīmes amerikāņiem gan šķiet tādas dīvainas, viņiem patīk uz tām rakstīt visādus tekstus, toties piktogrammu ir pavisam maz. Dažas zīmes ir līdzīgas eiropeiskajām, piemēram, “stop” un “dodiet ceļu”, taču ātruma ierobežojumi ir pavisam savādāki – tie vai nu darbojas no vienas zīmes līdz otrai (zona), vai arī konkrētu posmu, kas attēlots uz citas zīmes, piemēram, divus turpmākos līkumus. Tekstus uz zīmēm viņi raksta dažādus, piemēram, “ziņojiet par dzērājšoferiem 911″, “lūdzu, nedzeriet un nebrauciet”, “divas kreisās joslas ir pagrieziens uz X pilsētu”, “piesprādzēties prasa likums”, “labajai joslai ir jānogriežas” un vēl dažādi varianti. Turklāt tās tiešām ir standarta ceļazīmes, nevis informatīvi plakāti.

Sākumā bija grūti pierast pie vēl trim amerikāņu satiksmes īpatnībām. Viņi drīkst krustojumā nogriezties pa labi pie sarkanās gaismas, ja ceļš brīvs. Viņi var salikt “stop” zīmes krustojumā uz visiem ceļiem, kas tur pienāk – tad tā arī ir, kas pirmais piebrauc, tas apstājas un pirmais turpina. Un vēl uz šosejām viņi apsteidz arī pa labo joslu. No šitā ir jāuzmanās. Es nezinu, vai tas tiešām ir atļauts, taču ir aizdomas, ka tas tādēļ, ka šosejas iet cauri pilsētām un pilsētas ir saplūdušas, ka ir vienkāršāk nešķirot, kas notiek apdzīvotas vietas daļā un kas ārpus tās.

Tikuši līdz Vavonas ciematam, uzpildījām degvielas tvertnes ar pāris galoniem, kam bija vismazāk, lai drošāk nokļūtu līdz nākamajai degvielas pildīšanas vietai. Degviela kalnos, protams, ir daudz dārgāka kā ārpus Josemītu ielejas, bet citādi palikt kaut kur ceļā būtu vēl nejaukāk.

Tālāk iebraucām Nelder Grove pie lielajiem kokiem – pie sekvojām, kas tur dažas vēl ir saglabājušās. Jau stāvlaukumā pamanām divus bijušo milzeņu celmus. Jau tie vien šķiet neticami lieli. Izmetām nelielu, dažus kilometrus garu loku pa meža takām, lai atrastu sekvojas. To nebija daudz, taču redzētais bija iespaidīgs. Tie koki ir milzīgi, pat milzīgi milzīgi. “Amerikā viss ir liels,” kāds vēlāk teiks. To milzīgumu gan īsti nevar nofotografēt, jo, vienkārši nofotografējot, tie izskatās pēc diezgan parastiem kokiem, savukārt, pieliekot klāt cilvēku, lai saprastu mērogu, tas cilvēks bildē būs mazītiņš. Tos jāredz klātienē, lai aptvertu to varenumu. Sekvojas aug vairākus tūkstošus gadu, žēl, ka tās tik naski un bezjēdzīgi centās nozāģēt.

Turpinām ceļu uz Los Banos un jūtam, kā gaiss un viss cits kļūst arvien karstāks. Pa ceļam uz taisnās šosejas priekšējie pēkšņi bremzē un nobrauc no ceļa grantī. Nebūt nebiju sajūsmā par tādu manevru, taču jāatzīst, ka bija vērts – esam piestājuši pie vīģu plantācijas, tās bija ļoti gardas – kā jau aizliegtais auglis.

Šoreiz motelī esam pat ļoti laicīgi, vēlā pēcpusdienā. Un ir ļoti karsts, gaisa temperatūra ir vairāk kā 100 grādi pēc Fārenheita vai ap +39 grādiem pēc Celsija. Karsti. Pagalma vidū izklājām slapjās teltis, un tās izžuva vienā mirklī.

Vēlreiz iegriežamies benzīntankā (Circle K, starp citu), kur šoreiz uzpildām pilnas bākas, un kārtējoreiz apmeklējam Walmart, lai sagatavotos rītdienas ilgajam braucienam un arī vakara ballītei – ir pagājusi jau teju nedēļa, kopš sākām ceļojumu.