Pāris minūtes vienā mirklī

21.08.2017
Kristaps raksta:

Pa ceļu kaut kas grabošs aizbrauc garām un pamodina, ir jau pāri sešiem, gaišs un ļoti putekļains. Šonakt pārmaiņas pēc gulēju mašīnā. Negribējās atkal nosalt, vakar kāds esot redzējis klaburčūsku, nākot no Apgleznotajiem kalniem, mūs arī par to brīdināja, un tepat ir arī kareivjskudras. Pilns komplekts. Turklāt vakar vēlu atgriezāmies nometnē, kad daudzi jau ļoti laicīgi pirms ceļojuma kulminācijas dienas bija devušies pie miera, un negribējās tur tumsā vēl traucēt un čaukstināties pa telti, ierīkojot sev migu. Pietiekami daudz attaisnojumu. Nosalt gan tāpat izdevās, vakarvakara siltie kalni no rīta bija atdzesējuši gaisu līdz +15°C. (Trenējos regulāri ieskatīties termometrā.)

Jā, man līdzi ir termometrs! Agnese kaut kad garāmejot bija sūtījusi informāciju par NASAs citizen science projektu saistībā ar aptumsumu, kas saucas GLOBE Observer, kur ikkatrs wannabe zinātnieks var piedalīties, pierakstot datus par dabas procesiem aptumsuma dienā. Sagatavošanos atliku līdz pēdējam vakaram pirms lidojuma, kad nolēmu, ka, ja jau vienreiz ir tāda iespēja, tad kāpēc gan nepamēģināt, un kā termometru pielāgoju vienu no savām UKHAS.net nodēm – pieliku displeju, saules panelīti, palaboju kodu un tad vēlreiz, un tad vēlreiz, un gatavs, strādā. Tāpēc, ka DIY (do-it-yourself) ir labāk nekā pirkt!
Ar to GLOBE Observer gan ir ķibele, aplikācija pieprasa internetus, taču to tuksnesī, protams, nav. Nu, neko, piefiksēšu datus tāpat savam priekam.

Debesis ir skaidras, vien dienvidpusē tāda plāna mākoņu josla. Vēl gulēdams mašīnā, skatījos uz to, mēģinot saprast, kurp tā dodas, un nospriedu, ka viss būs labi, jo izskatās, ka tā rāmi slīd garām un virsū nekāps. Daumants gan pētīja to kritiskāk un izteica pesimistiskus komentārus, ka vissbūsslikti.

Ir tikai pusseptiņi, taču ceļš uz parka stāvlaukumu un pats stāvlaukums jau ir pavisam pilns, bet automašīnu straume tikai plūst un plūst, līdz arī uz ceļa ir bezgalgara rinda. Jau vakar tika izteikta doma, ka daži, iespējams, no rīta nedosies augšup Apgleznotajos kalnos, bet gan paliks vērot aptumsumu tepat nometnes vietā. Man tāds variants sāk patikt arvien vairāk, jo uz kalniem dosies gandrīz visu redzamo mašīnu šoferi un pasažieri, bet tur kalnā reāli ir tikai ceļš un maza nomalīte, kur stāvēt, tāpēc tas velk uz drūzmēšanos pāris stundu garumā. Var jau būt, ka Saules aptumsums ir tāda ļoti sabiedriska padarīšana, es vēl nezinu, taču kaut kā nevilina. Salvis un Laura paliks tepat, jei. Pieklājības pēc vēlreiz apjautājos, vai viņiem tas gadījumā nebūs privāts pasākums, bet nē, un mēs trijatā paliekam nometnes vietā, paņemam paklājiņus gulēšanai un uzrāpjamies augstāk pakalnā – tuvāk Saulei.

Plkst. 9.07 Mēness sāk kost Saulei vaigā, tā no apaļas pankūkas lēni pārtop klasiskā pīrādziņā. Pa to laiku pamazām ir satumsis un kļuvis jūtami vēsāks. Tie divi pat uzvelk līdzpaņemtās jaciņas, es gan nebiju tik tālredzīgs. 22 minūtes pēc desmitiem ir klāt TAS brīdis. Tā kā skatāmies caur speciālajām brillēm, kas aiztur 99.99% gaismas, tad redzam, kā Saule pazūd pavisam, un, noņemot brilles, ir ohoooo.. Tas ir tik neparasti, apkārt ir tumšs, pie debesīm ir redzamas trīs vai četras zvaigznes vai planētas, manuprāt, tie ir Venēra, Pollukss un Kapella. Šķiet, var redzēt arī Saules vainagu – kaut kas tur izskatās pēc trim milzīgiem stariem.

Pavisam tumšs un melna nakts nav, ir diezgan dziļa krēsla, Ilgonis vēlāk pastāsta, ka tas tomēr to pašu mākoņu dēļ, kas izkliedējuši ārpus ēnas esošo gaismu. Mjā, vietā, kur pēc statistikas vajadzēja būt vismazākajai mākoņu iespējai, tomēr ir mākoņi. Sākumā tie bija vienā pusē, taču šobrīd jau pārņēmuši visas debesis. Tie ir plāni, pietiekami caurspīdīgi, redzēt aptumsušo sauli var, tai pārāk netraucē.

Divas minūtes un četras sekundes paskrien garām vienā mirklī. Pārāk ātri. Lai gan mana fototehnika to īsti neļauj, tomēr mēģinu kaut cik par piemiņu iemūžināt fotogrāfijās tumsu dienas vidū, līdz Laura pēkšņi iesaucas: “Kristap, skaties!” Un tas ir pats labākais skats – dimanta gredzens, brīdis, kad Mēness vēl sedz gandrīz visu Sauli un tikai pati, pati Saules maliņa ir paspraukusies garām. Vēl redzams blāvais gredzens un spožā Saule, kas ļaudīm droši vien jau no seniem laikiem šķitusi kā dimants. Iespaidīgs un saviļņojošs skats. Bija vērts? Jā!

Nu, un tālāk jau viss atpakaļgaitā – atkal kļūst gaišāks, kļūst siltāks, pasaule mostas, mašīnas sāk braukt, masas izklīst un visi eklipstūrieši pamazām atgriežas nometnē, lai padalītos ar iespaidiem, pamazām krāmētu mantas un taisītos ceļā.

Šodien plānā vēl tikai iebraukšana Vašingtonas štatā, kur vakarā paredzēts LIGO gravitācijas viļņu observatorijas apmeklējums, taču līdz Ričlendai vēl ir vairāku stundu brauciens.

Izrādās, ka sastrēgumi ir iespējami pat tādā nomalē un tuksnesī. Atpakaļ uz Mičelu, lai iemestu pastkartes, vēl tiekam samērā raiti, taču tālāk ir daudzas jūdzes, kas tiek pieveiktas apmēram kājāmgājēja ātrumā. Te nav Josemīti, te, sēžot korķī, neviens burkānus nedala, žēl. Kad satiksme beidzot izkliedējas, viens no mūsu šoferiem ļauj jūtām vaļu un pēc tam parunājas ar vietējo policistu par ātruma pārsniegšanas sekām. Nekas traks, tikai brīdinājums.

Tālāk ceļš ir braucams samērā raiti un ved gar Kolumbijas upi, kas šķir Oregonu no Vašingtonas, taču pāri upei tik drīz tomēr netiekam. Ir sašaurināts tilts un kaut kur ir avārija, kā rezultātā ir vēl viens milzu sastrēgums, kurā pavadām vairāk kā stundu. Šitā var arī nokavēt LIGO! Patiesībā tā arī ir, jo mums tur jābūt sešos vakarā, taču esam klāt tikai pusastoņos. Otrā komanda jau ir visu paspējusi un dodas prom, kad mēs tikai ierodamies. Par laimi, ekskursijas tomēr vēl notiek.

LIGO gravitācijas viļņu observatorijā ir tīri interesanti. Komentārus par to, cik jēdzīgi ir izgrūst tādu naudu, lai šo gadu laikā būtu tikai divas apstiprinātas gravitācijas viļņu uztveršanas reizes un viena iespējamā reize, paturēšu pie sevis, taču tāpat pietiekami interesanti. LIGO ir ļoti jutīgs instruments (lai arī ne labākais pasaulē), tā uztveršanas izšķirtspēja ir mazāka par atoma izmēriem. A large instrument seeking to measure the vanishingly small. Tas sajūt gan vēja radīto spiedienu pret ēkas sienām, gan pat tik tālus notikumus, kā okeāna viļņus pret krastu tālu prom Aļaskā. True story.

Pēc ekskursijas uz brīdi vēl apmeklējam vietējā amatieru astronomijas kluba rīkoto zvaigžņu vērošanas pasākumu turpat stāvlaukumā. Cik sapratu, viņi to dara regulāri pirmdienās vai kaut kā tā. Viņiem ir divi teleskopi, pa kuriem var paskatīties uz Jupiteru un Saturnu. Jupiters ir kā jau parasti, taču Saturnu šogad vēl neesmu redzējis. Uz ausaino planētu vienmēr interesanti skatīties, turklāt šeit, dienvidos, tas ir krietni augstāk virs horizonta kā mūsu platuma grādos.

Pasko pilsētu un savu moteli tajā atrodam diezgan viegli, un, re, pat te ir baseins! Ja ir, tad jāizmanto, taču ūdens tajā gan ir aaaaaauksts. Te vairs nav karstie dienvidi..

Pamazām ap baseinu sanāk arī citi vēl nomodā esošie, lai tāpat vien pasēdētu un parunātos. Pirmā komanda diemžēl nepaspēja uz LIGO, viņiem sanāca tai milzu sastrēgumā uz Vašingtonu pavadīt apmēram divas stundas. Nu, varbūt rīt no rīta?

Vakaru mazliet pabojā Riharda skaidrošanās ar Agnesi par mani un mana skaidrošanās ar Agnesi par to. Es gan kaut ko tādu jau visu dienu gaidīju, nav pēkšņs pārsteigums. Problēma esot tajā, ka Rihards netiek pie braukšanas, cik vēlas, savukārt, man ir iebildumi par viņa braukšanas stilu un attieksmi. Un vēl mēs abi ar Agnesi esam viņu pasūtījuši, paši pat to nepamanot. Nez kāpēc pārējie galvenie šoferi var braukt, kad vēlas, tikai man ir jābūt kaut kādam izņēmuma stāvoklim. Beigās panākam “vienošanos”, ka viņš brauks divas stundas no rīta.

Gļebs jau saka, ka man jāiztur “vēl tikai trīs dienas, trīs dienas!” Kāds cits piebilst, ka nu jau ir mazliet tāda sajūta, ka visi visiem ir apnikuši, un vēl tikai jāsagaida brauciena beigas. Eh, nez.

Pavasaris Braisa kanjonā

16.08.2017
Inese raksta:

Rīts. Pine Lake kempings.
Pēc aukstas nakts (+6 pēc Celsija) no katras telts atšķirīgos laikos izveļas dažāda sasiluma pakāpes ļautiņi. Pēc brokastīm visi dodas uz Braisa kanjonu (Bryce Canyon).

Braisa kanjons. Atrodas 1829 – 2438 m v.j.l. Indiāņi, kas kādreiz medīja šajā apvidū, kanjona klintis nosauca par sarkanajām klintīm. Klints krāsas mainās – baltas, dzeltenas, oranžas un pat sarkanas – gan tāpēc, ka atšķiras iežu sastāvs, gan tāpēc, ka mainās gaismas daudzums, kas apspīd klintis. Laika apstākļi un erozija neapstāj veidot klinšu stabus ne uz mirkli.

Kanjonā pavadam stundas četras, atstājot mašīnas kādā no dažādām stāvvietām un pārvietojāmies ar bezmaksas shuttle autobusu.

Pēc kanjona ap 400 km uz Salt Lake City pusi – naktsmītne SLC piepilsētā, Lehi miestiņā.

(English) Monument Valley. Antelope Canyon. Powell Lake Boat Ride.

15.08.2017
Rihards raksta:

Skrējiens turpinās. Ceļamies pirms 5, lai skatītu saullēktu Monumentu ielejā. Tādi kā mēs bija vēl daudz, gan savās mašīnās, gan vadātājos.

Braucam pa izdangātu zemes ceļu (zīme “at your own risk”), bet pavisam noteikti bija tā vērts. Redzējām klintis no visām pusēm, tik žēl, ka gandrīz tūlīt pēc saullēkta sauli aizklāja mākoņi. Skati būtu vēl fotogēniskāki.

9.00. strikti laikā jāizbrauc, jo Antilopes kanjonā rezervācija ir noteiktā laikā un nokavēt nedrīkst. Jāpriecājas, ka vispār tiekam klāt – deficīts.

Antilopes kanjons ir iespaidīgs. Tiesa, tā ir viena no retajām vietām, kura fotogrāfijās izskatās labāk nekā klātienē. Pūļi – drausmīgi, kā stacijas tunelī, tikai šaurībā. Pats kanjons ir tikai dažus simtus metru garš, no attāluma pat nav pamanāms. Piebraucot klāt apmeklētāju centram, neredzēju. Izskatās pēc šķirbas zemē. Iekšā gan iespaids paliekošs. Nebija žēl 33 USD.

Atslodzei paņemam upes kuģīti izbraucienam pa Powell ezeru un kanjonu. Stundas brauciens turp un atpakaļ.
Pievakarē vēl tiekam pie superskata – Kolorādo upes kanjona Pakava līkuma.

Un turpinam joņošanu – šoreiz uz Jūtas pavalsti, pie mormoņiem. Gandrīz 3h brauciens, kempingā meža vidū ierodamies pēc 22, grib ātri paēst un gulēt. Trīs mašīnas nometinās ne tajā vietā, bet par cik telts jau uzcelta, Agneses ieteikums pārcelties tiek noignorēts. Iebraucot kempingā nekādas recepcijas arī nebija. Un vēl, bija auksts, kādi 6°C. А в остальном, прекрасная маркиза, все хорошо, все хорошо.

Superobjekti ir beigušies, ja neskaita Saules aptumsumu, protams.

Agneses komentārs:
Ekskursiju bijām paņēmuši uz Apakšējo Antilopes kanjonu, jo bija minēts, ka to apmeklējot mazāk cilvēku nekā Augšējo, kurš varot būt piebāzts. Pēc tām masām un rindām, kas bija uz apakšējo, nemaz negribas iedomāties, kas darās pie augšējā… Bijām norezervējuši tūri uz konkrētu laiku, bet reāli iekšā tikām, liekas, ka stundu vai pusotru vēlāk – sākumā pusstundu gaidījām gidu, vēlāk pusstundu vai stundu nostāvējām pie pašas ieejas pazemē.

Ar rezervējamiem kempingiem ASV Nacionālajos parkos ir ļoti vienkārši. Kempingā iebraucot, jāatrod savs numurs vai nosaukums kartē vai uz stabiņa, pie kura būs piesprausta lapiņa ar rezervētāja uzvārdu un datumu, līdz kuram rezervēts. Protams, lapiņa nav atstarojoša, līdz ar to tumsā palīdzēs lukturītis.

Dižo skatu diena

14.08.2017
Jānis raksta:

14. augustā mēs modāmies pieņemamā laikā – 6 no rīta. Tomēr, šoreiz tikām patīkami pārsteigti ar brokastīm. Patiesību sakot, bija cerēts, ka motelī būs brokastis, bet bijām patīkami pārsteigti, ka tās bija ēdamas. Pēc paēšanas un nomazgāšanās mēs bijām gatavi doties ceļā ap 7:20.
Šajā dienā bija plānota viena pietura – Lielais Kanjons. Jāsaka, ka Lielā Kanjona nosaukums nav mārketinga triks vai sarkasms. Es varu godīgi teikt, ka tas ir viens no iespaidīgākajiem, skaistākajiem un unikālākajiem dabas objektiem, kurus esmu redzējis un tās 6 stundas, kuras pie tā pavadījām nebija nekur tuvu pietiekamas.
Tas patiesi ir neaprakstāms. Protams, ja klausās tad var sadzirdēt daudz interesantu lietu. Pašlaik, kamēr rakstu, prātā nāk divi parka rendžera citāti. Pirmais: “ar bildi nekad nepietiks.” Lai kā un kur jūs esat redzējuši maketus, bildes vai filmas ar Lielo Kanjonu es varu garantēt, ka tas nebija pietiekami. Otrais: “es šeit ierados, kad man bija astoni vai devini gadi un vienkārši netiku tam pāri.” Citātam ir cita nozīme pēc kanjona apmeklēšanas.
Ir neizsakāmi grūti aprakstīt ar vārdiem stāvās, salauztās klintis, kuras apsola lēnu un nesāpīgu nāvi katram kurš pieies pārāk tuvu to malām. Neaptverama vēsture, kuru satur tā malas, atklāta ar miljoniem gadu erozijas, kur miljards gadu Zemes vēstures ir klaji parādīti. Reti skati ar dubļainu upi, kura slēpjas kanjona dzīlēs lēni, bez steigas, turpinot savu seno darbu.
Mums nebija laika izpētīt visu kanjonu un bija jāiztiek ar pāris skatu platformām un ar salīdzinoši īsu pastaigu uz autobusu gar kanjona malu. Pastaiga tomēr piedāvaja dažas iespējas un leņkus no kuriem apskatīt kanjonu, kā arī dažus interesantus objektus, piemēram, daži akmeņi bija novietoti celmalā ar to nosaukumiem un informāciju par to cik sen tie ir veidojušies.
Pēc iziešanas no kanjona mēs apmeklējām vēl divus punktus. Pirmais bija “Dižais skats,” kas deva iespaidīgu skatu uz Lielo Kanjonu,bet nekas tiešām unikāls pēc visa ko šajādienā redzējām.
Otrā vieta saucās “Tuksneša skats,” kurā bija tornis, kurš nebija augstākā ēka, kas ir redzēta, tomēr piedāvāja izcilu skatu uz kanjomu. Pieredzu mazliet sabojāja cilvēku masas, kuras centās tikt iekšā, kā arīuzņemt bildes no vienas mazas istabas.
Pēc šo skata punktu apmeklējuma bija laiks doties uz mūsu telts vietu monumentu ielejā. Pirms es beidzu, es jūtu, ka ir jāpiemin, ka 14. augusts ir Inese dzmišanas diena, līdz ar to bija iemesls svinībām.
Mūsu telts vietai bija divas ievērojams priekšrocības. Pirmā – tā atradās uz vieglas nogāzes skatoties uz Monumentu ieleju ar tās unikālo skaistumu un brīnumu radošajām spicēm. Otrā – vieta bija gandrīz nekurienes centrā dodot mums loti skaidras debesis. Neskatoties uz aso vēju un visur esošajām sarkanajām smiltīm, mēs nepārvilkām teltij pārklāju un gulējām zem zvaigznēm.

Amerikā viss ir liels

05.08.2017
Kristaps raksta:

Pamodos ap sešiem no rīta. Auksts. Naktī nosalu, guļammaiss pievīla. Ja iepriekš bija par karstu, tad tagad naktī pietrūka siltuma, un pamodos ar sāpošu kaklu. Kad septiņos teltij uzspīdēja saules stari, nolēmu celties un klusi izlīdu no telts, cenšoties nepamodināt pārējos, jo dienas grafiks tiem ļāva vēl stundu pagulēt. Tikai deviņi grādi virs nulles. Iepriekšējā naktī bija vēl lijis, un mežs bija slapjš. Saule izgaismoja lietus lāses, kas bija aizķērušās uz lapām un skujām.

Tiklīdz biju stabili nostājies uz kājām un aplūkojis apkārtni, tā uzreiz divas meitenes apjautājās, vai mēs šodien dosimies prom. Gluži kā mēs darījām vakar. Tikai viņas to dara jau septiņos no rīta! Šis kempings tiešām ir uz izķeršanu. Nav gan īsti skaidrs, kādēļ tā, jo varētu taču apmesties kaut kur zemāk kalnu pakājē, kur daudz siltāks.. Viņas iepriecināja atbilde, ka tiešām dosimies prom jau šodien, apjautājās, no kurienes esam, kāpēc, atkal pastāstīju, ka medīsim aptumsumu. Neieslīgu skaidrojot, kur ir Latvija, viņas jau bija pārsteigtas, ka esam no Eiropas. Lai droši “aizsistu vietu”, viņas atstāja savas mantas placītī, kas šobrīd vēl bija mūsu.

Lai sajustos kaut cik dzīvāks, nolēmu izmazgāt matus un noskūties. Iespējams, ka tās nav tipiskākās kempingu apmeklētāju nodarbes, taču agri no rīta saprātīgus lēmumus var arī nepieņemt. Pēc tam devos pastaigā pa teritoriju, kamēr pārējie vēl modās. Vairākās vietās kurināja ugunskurus un gatavoja brokastis, šur tur jau skanēja mūzika. Izskatījās, ka daudzi te ierodas uz vairākām dienām – kemperis, guļammaiss, žūstošās drēbes, .. Un tik pilns ar cilvēkiem. Kāds tur prieks un daba, ja tik tuvu ir visi tie kaimiņi.

Rīta brīfingā Agnese saka, ka “šodien plānā tikai viena lieta, lai gan arī vakar bija tikai viena”. Atskan vispārēji smiekli, jo visi atceras vakardienas piedzīvojumus kalnos, kur bija jāiziet “tikai viens” aplītis līdz Glacier point un atpakaļ.

Savācāmies, sataisījāmies un devāmies ceļā. Pie kalnu līkumotajiem ceļiem jau pamazām sāku pierast, nebija vairs tāda satraukuma kā pirmajās braukšanas reizēs. Man tie sāka patikt. Tiešām. Ceļi uz parku, no parka un pašā parkā, tie ir vienkārši vispār, tie ir nereāli, tie ir kā spēlē, kā “Need for Speed”, tikai ar to atšķirību, ka stress ir īsts, jo kļūdas nedrīkst pieļaut. Līkums uz vienu pusi, uz otru, atpakaļ uz pirmo, lejup, līkums, vēl lejup, līkums uz augšu, turklāt tie ir viens pēc otra, bez kādiem taisnajiem gabaliem starpā, tie nav plakani, bet gan veidoti kā virāžas ar kārtīgu slīpumu uz iekšmalu. Ceļa norobežojumu nav nekādu, tikai koki – ja aizies pa taisno, tad pavisam. Un skati aiz kokiem un pāri malai – kalni, tāles un citas iespaidīgas ainavas. Pa tādiem ceļiem braukt ir fantastiski, un parasti man tā īsti nemaz nepatīk sēdēt pie stūres.

Ceļazīmes amerikāņiem gan šķiet tādas dīvainas, viņiem patīk uz tām rakstīt visādus tekstus, toties piktogrammu ir pavisam maz. Dažas zīmes ir līdzīgas eiropeiskajām, piemēram, “stop” un “dodiet ceļu”, taču ātruma ierobežojumi ir pavisam savādāki – tie vai nu darbojas no vienas zīmes līdz otrai (zona), vai arī konkrētu posmu, kas attēlots uz citas zīmes, piemēram, divus turpmākos līkumus. Tekstus uz zīmēm viņi raksta dažādus, piemēram, “ziņojiet par dzērājšoferiem 911″, “lūdzu, nedzeriet un nebrauciet”, “divas kreisās joslas ir pagrieziens uz X pilsētu”, “piesprādzēties prasa likums”, “labajai joslai ir jānogriežas” un vēl dažādi varianti. Turklāt tās tiešām ir standarta ceļazīmes, nevis informatīvi plakāti.

Sākumā bija grūti pierast pie vēl trim amerikāņu satiksmes īpatnībām. Viņi drīkst krustojumā nogriezties pa labi pie sarkanās gaismas, ja ceļš brīvs. Viņi var salikt “stop” zīmes krustojumā uz visiem ceļiem, kas tur pienāk – tad tā arī ir, kas pirmais piebrauc, tas apstājas un pirmais turpina. Un vēl uz šosejām viņi apsteidz arī pa labo joslu. No šitā ir jāuzmanās. Es nezinu, vai tas tiešām ir atļauts, taču ir aizdomas, ka tas tādēļ, ka šosejas iet cauri pilsētām un pilsētas ir saplūdušas, ka ir vienkāršāk nešķirot, kas notiek apdzīvotas vietas daļā un kas ārpus tās.

Tikuši līdz Vavonas ciematam, uzpildījām degvielas tvertnes ar pāris galoniem, kam bija vismazāk, lai drošāk nokļūtu līdz nākamajai degvielas pildīšanas vietai. Degviela kalnos, protams, ir daudz dārgāka kā ārpus Josemītu ielejas, bet citādi palikt kaut kur ceļā būtu vēl nejaukāk.

Tālāk iebraucām Nelder Grove pie lielajiem kokiem – pie sekvojām, kas tur dažas vēl ir saglabājušās. Jau stāvlaukumā pamanām divus bijušo milzeņu celmus. Jau tie vien šķiet neticami lieli. Izmetām nelielu, dažus kilometrus garu loku pa meža takām, lai atrastu sekvojas. To nebija daudz, taču redzētais bija iespaidīgs. Tie koki ir milzīgi, pat milzīgi milzīgi. “Amerikā viss ir liels,” kāds vēlāk teiks. To milzīgumu gan īsti nevar nofotografēt, jo, vienkārši nofotografējot, tie izskatās pēc diezgan parastiem kokiem, savukārt, pieliekot klāt cilvēku, lai saprastu mērogu, tas cilvēks bildē būs mazītiņš. Tos jāredz klātienē, lai aptvertu to varenumu. Sekvojas aug vairākus tūkstošus gadu, žēl, ka tās tik naski un bezjēdzīgi centās nozāģēt.

Turpinām ceļu uz Los Banos un jūtam, kā gaiss un viss cits kļūst arvien karstāks. Pa ceļam uz taisnās šosejas priekšējie pēkšņi bremzē un nobrauc no ceļa grantī. Nebūt nebiju sajūsmā par tādu manevru, taču jāatzīst, ka bija vērts – esam piestājuši pie vīģu plantācijas, tās bija ļoti gardas – kā jau aizliegtais auglis.

Šoreiz motelī esam pat ļoti laicīgi, vēlā pēcpusdienā. Un ir ļoti karsts, gaisa temperatūra ir vairāk kā 100 grādi pēc Fārenheita vai ap +39 grādiem pēc Celsija. Karsti. Pagalma vidū izklājām slapjās teltis, un tās izžuva vienā mirklī.

Vēlreiz iegriežamies benzīntankā (Circle K, starp citu), kur šoreiz uzpildām pilnas bākas, un kārtējoreiz apmeklējam Walmart, lai sagatavotos rītdienas ilgajam braucienam un arī vakara ballītei – ir pagājusi jau teju nedēļa, kopš sākām ceļojumu.

Dodamies uz Josemītu ieleju

03.08.2017
Laura raksta:

Izbraukšana no moteļa ir nedaudz pēc 8:00. Šodien laiks mūs lutina, no rīta jau + 31 grāds. Pirmā dienas daļa paiet sagādājot visu nepieciešamo – paklājiņus, kurus vakar ap 23:00 naktī neizdevās nopirkt Walmart – un gāzes balonu meklējumos.

Dažos līdzbraucējos iezagās bažas par to, vai ir pietiekami daudz nopirkti paklājiņi gulēšanai teltī ( nākamās divas naktis pavadīsim teltī). Tādēļ satrauktie tiek mierināti: “Ievelc elpu un ieņem trauka formu”. Neatrodot visu nepieciešamo, Salvja/Imanta mašīnas devās uz Target meklēt butāna gāzes baloniņus, kurus tur arī neatrada, tādēļ ceļš veda atpakaļ uz Walmart, kur iegādājās 2 cita veida plītiņas un propāna baloniņus.

Waze liek pa “šo ceļu” braukt 100km. Ceļa malā ir augļu koki,kas nav latviešiem pazīstami. Ja nepagaršos, tad neuzzinās,kas tas ir! Izrādās- mandeles! Katram pa vienai sanāca, Salvis gan pagaršojot mizu izmeta ārā- sūra. Mandele slēpjas kauliņa iekšpusē. :)

Ceļa abās pusēs aug siens. Nemaz nav jāžāvē. Viegli reljefaini lauki ar nokaltušu brūnu zāli. Sajūta nav kā ASV. Drīzāk Tunisija/Maroka. Ja parādās zaļš koks, tas ir kā brīnums- brūnā plašumā. Pulksten 11:00 gaisa temperatūra F°99 (lai vieglāk saprast: 38°C).

Mariposa- maza pilsētiņa ceļā uz Yosemite nacionālo parku, nekurienes vidū. Abās pusēs suvenīru veikaliņi. Lūk! Šis tas amerikāņu šarms, kas atbilst priekšstatiem.

Šodien ar mums nebrauc Gļebs – nejūtas labi, tādēļ radi gan LV, gan ASV saorganizējuši viņam lidmašīnas biļeti uz Los Angeles, lai pāris dienas paārstējas.

Josemītu Nacionālais Parks
Latviešu domāšana pamana “iespējas”, kur varētu nošmaukties. Arī iebraucot Nacionālajā parkā.
Iespaidīgas klintis un divu joslu vienvirziena ceļš. Iespaidīgi.
Parkošanās ir patiesi piņķerīga padarīšana. Auto masas, bet park-plači nespēj visus uzņemt. Vairāk nekā pusstundu meklējām,kur auto novietot.
Lower Yosemite Fall, ar iespēju pieiet gandrīz pavisam klāt ūdenskritumam.
Pa ceļam uz Mirror Lake mus sasniedza neliels lietus, kas atvēsināja gaisu un bija vieglāk elpot.
Mirror Lake – deva iespēju nopeldēties un baudīt skatus uz skaistām klintīm.
Lai ap pl 18:00 tiktu uz mūsu kempingu, pavadām 5 jūdzes garā sastrēgumā. ASV bez sastrēgumiem nav iedomājama!
Dodamies uz kempingu pa serpentīniem kādas 1h attālumā, to sasniedzot pa tumsu.
Vakariņas un nakts miers, lai celtos agri no rīta.⁠⁠⁠⁠

Agneses komentārs:
Nopirkt butāna gāzes baloniņus mūsu sarūpētajām plītiņām Kalifornijā bija gandrīz neiespējami. Tas ir – mums izdevās nopirkt veselu vienu 8 unču baloniņu, kaut arī meklējām tos katrā veikalā, kurā gājām. Domājām varbūt pasūtīt no amazon.com, taču izrādās, ka gāzi Kalifornijas štatā pasūtīt elektroniski ar piegādi nevar vispār. Ar propāna baloniņiem gan nebija problēmu – tie bija katrā veikalā, kurā gājām.