Otrā diena Sanfrancisko

01.08.2017
Vita raksta:

Piecēlāmies 6.30. Brokastīs apēdām bezgala saldos mufinus, kurus bijām nopirkuši iepriekšējā dienā noliktavas veikalā (vai tiešām viss Amerikā ir tik salds, vai tas tikai mums tā… brrrrr), iemalkojām svaigu vakardienas kafiju, savācām daudzās pekeles un atstājām tās Gļeba uzraudzībā. Braucām ar metro līdz Civic centram, tad uz ziemeļiem kur jāgaida 30 autobuss. Braucam. Izrādās Clipper karti vajag pīkstināt divas reizes – gan iekāpjot, gan izkāpjot. Es laikam kārtīgi nenopīkstināju un man atvilka naudiņu. Labi, ka bērni ir tik atjautīgi, viņiem viss bija kārtībā.

Braucām uz Zelta vārtu tiltu. Migla, migla bieza migla. Cenšamies saskatīt un fotografēties pie miglā tītā tilta. Kāpām kalnā. Bet migla neizklīst, bet mēs priecājamies par to pašu, brīžam var saskatīt pat tilta kontūras. Nokāpām no kalna un ejam varenajam tiltam pāri. Vējš svilpo ausīs ass un spēcīgs. Beidzot pāri, skati visapkārt pasakaini.

Talāk ar kājām dodamies uz Sanfrancisko centra pusi. Ejam kamēr papēži svilst. Piesēžam pie skaistā kupolveida mākslas tempļa, kas celts 20 gs. sākumā, un iegrimstam filozofiskās pārdomās par dzīvi. Dīķī peldēja filozofiski gudri bruņurupuči.

Aizvelkamies līdz Super Duper burgeriem. Un ēdam īstus burgerus. Latvijā parasti neko tādu neēdu. Tad Daumants visus iepazīstina ar savu dzērienu Root beer. Tas mums visiem četriem iepatikās.

Šoferi aizbrauc pakaļ mašīnām, bet mēs ar jaunatni vēl klīstam pa Sanfrancisko. Braucām ar 22 trolejbusu tuvāk metro. Un tik skaisti kvartāli, tik skaistas privātmājiņas. Priecē puķes, rozes pie mājām. Arhitektūra, neparastās fasādes un skaistie logi. Pasakaini… Milzīgas lavandas. Krūmiņi, kuriem pārvelkot ar roku smaržo pēc kaut kādas pasakainas eļļas. Ilgi vēl smaržoju roku, lai izbaudītu jauko smaržu. Garām gājām pilsētas mērijai (City Hall), Operai un vēl daudziem citiem interesantiem objektiem.

Ierodoties motelī vēl ilgi sanāca gaidīt šoferus. Sēdējām uz aukstās grīdas, lai kaut kā sevi atvēsinātu un gaidījām šoferus. Beidzot klāt, notiek sadale pa mašīnām un braucam. Sākumā maldāmies, bet pēc milzīgās iepirkšanās Walmart veikalā beidzot tauta sāk pielietot rācijas. Nu cita lieta. Kārlis pa priekšu otrā mašīnā labi orientējas un laimīgi nokļūstam motelī…. Bet ak vai, te ir prusaki. Ar labu nakti. Pēdas svilst, piere deg no saules un nogurums milzīgs.

Jānis, Laura un Agnese papildina:
Mazais piedzīvojums, kas saucās automašīnu īre, bija tikpat aizraujošs, cik nogurdinošs un ilgs. Viss sākās ar garu (bet salīdzinoši – ne ļoti) braucienu metro(BART), kura laikā izcēlās vairākas diskusijas par dažu amerikāņu aksesuāru izvēlēm, tas ir Laurai acīmredzot visai nepatīk riņķi, kurus daži izvēlas likt degunos. Pēc metro brauciena netālu no stacijas mūs sagaidīja automašīnu īres Enterprise darbinieks, kurš mūs aizveda uz pašu salonu. Šī brauciena laikā pa brīvu saņēmām arī īsu stāstu par Bābeles torni.

Izvēle īres vietā bija plaša un iespaidīga. Piemēram, bija pieejama automašīna ar pilnīgi nodilušām riepām, ar kurām pat pie mazākā lietus būtu sajūta kā akvaparkā. Bija pieejama automašīna, kuru nevar aizslēgt, kas protams atvieglo jebkādu uztraukumu par mantām iekšā. Tomēr, beigās saņēmām automašīnas bez augstāk minētajām piedevām un pāris automašīnas pat saņēmām labākas nekā pienācās pēc samaksātās naudas, kaut arī iemesls tam, jāatzīst, varētu būt bijis tas, ka salonā automašīnas sāka beigties. Daumantam izdalīja pelēku Hyundai Sonata, Imantam baltu Jeep, Jurim melnu Nissan Altima, Kristapam sarkanu Hyundai Elantra, Ilgonis saņēma tumši pelēku Chrysler un Salvis saņēma tumšu, skaistu Dodge Charger. Pēc tam, kad visas sešas ekipāžas saņēma automašīnas, bijām gatavi doties ceļā.

Izrādījās, ka katrai automašīnai var būt tikai divi šoferi, kas mums galīgi nepatika, jo divi šoferi mums pievienosies tikai Losandželosā. Minot šo kā ļoti nopietnu iemeslu īres darbiniekiem, tomēr izdevās dažām mašīnām pierakstīt trīs šoferus. Šeit īpaši izjutām Austra un Loretas iztrūkumu – nācās pārorganizēt vairākas komandas.