Pavasaris Braisa kanjonā

16.08.2017
Inese raksta:

Rīts. Pine Lake kempings.
Pēc aukstas nakts (+6 pēc Celsija) no katras telts atšķirīgos laikos izveļas dažāda sasiluma pakāpes ļautiņi. Pēc brokastīm visi dodas uz Braisa kanjonu (Bryce Canyon).

Braisa kanjons. Atrodas 1829 – 2438 m v.j.l. Indiāņi, kas kādreiz medīja šajā apvidū, kanjona klintis nosauca par sarkanajām klintīm. Klints krāsas mainās – baltas, dzeltenas, oranžas un pat sarkanas – gan tāpēc, ka atšķiras iežu sastāvs, gan tāpēc, ka mainās gaismas daudzums, kas apspīd klintis. Laika apstākļi un erozija neapstāj veidot klinšu stabus ne uz mirkli.

Kanjonā pavadam stundas četras, atstājot mašīnas kādā no dažādām stāvvietām un pārvietojāmies ar bezmaksas shuttle autobusu.

Pēc kanjona ap 400 km uz Salt Lake City pusi – naktsmītne SLC piepilsētā, Lehi miestiņā.

(English) Monument Valley. Antelope Canyon. Powell Lake Boat Ride.

15.08.2017
Rihards raksta:

Skrējiens turpinās. Ceļamies pirms 5, lai skatītu saullēktu Monumentu ielejā. Tādi kā mēs bija vēl daudz, gan savās mašīnās, gan vadātājos.

Braucam pa izdangātu zemes ceļu (zīme “at your own risk”), bet pavisam noteikti bija tā vērts. Redzējām klintis no visām pusēm, tik žēl, ka gandrīz tūlīt pēc saullēkta sauli aizklāja mākoņi. Skati būtu vēl fotogēniskāki.

9.00. strikti laikā jāizbrauc, jo Antilopes kanjonā rezervācija ir noteiktā laikā un nokavēt nedrīkst. Jāpriecājas, ka vispār tiekam klāt – deficīts.

Antilopes kanjons ir iespaidīgs. Tiesa, tā ir viena no retajām vietām, kura fotogrāfijās izskatās labāk nekā klātienē. Pūļi – drausmīgi, kā stacijas tunelī, tikai šaurībā. Pats kanjons ir tikai dažus simtus metru garš, no attāluma pat nav pamanāms. Piebraucot klāt apmeklētāju centram, neredzēju. Izskatās pēc šķirbas zemē. Iekšā gan iespaids paliekošs. Nebija žēl 33 USD.

Atslodzei paņemam upes kuģīti izbraucienam pa Powell ezeru un kanjonu. Stundas brauciens turp un atpakaļ.
Pievakarē vēl tiekam pie superskata – Kolorādo upes kanjona Pakava līkuma.

Un turpinam joņošanu – šoreiz uz Jūtas pavalsti, pie mormoņiem. Gandrīz 3h brauciens, kempingā meža vidū ierodamies pēc 22, grib ātri paēst un gulēt. Trīs mašīnas nometinās ne tajā vietā, bet par cik telts jau uzcelta, Agneses ieteikums pārcelties tiek noignorēts. Iebraucot kempingā nekādas recepcijas arī nebija. Un vēl, bija auksts, kādi 6°C. А в остальном, прекрасная маркиза, все хорошо, все хорошо.

Superobjekti ir beigušies, ja neskaita Saules aptumsumu, protams.

Agneses komentārs:
Ekskursiju bijām paņēmuši uz Apakšējo Antilopes kanjonu, jo bija minēts, ka to apmeklējot mazāk cilvēku nekā Augšējo, kurš varot būt piebāzts. Pēc tām masām un rindām, kas bija uz apakšējo, nemaz negribas iedomāties, kas darās pie augšējā… Bijām norezervējuši tūri uz konkrētu laiku, bet reāli iekšā tikām, liekas, ka stundu vai pusotru vēlāk – sākumā pusstundu gaidījām gidu, vēlāk pusstundu vai stundu nostāvējām pie pašas ieejas pazemē.

Ar rezervējamiem kempingiem ASV Nacionālajos parkos ir ļoti vienkārši. Kempingā iebraucot, jāatrod savs numurs vai nosaukums kartē vai uz stabiņa, pie kura būs piesprausta lapiņa ar rezervētāja uzvārdu un datumu, līdz kuram rezervēts. Protams, lapiņa nav atstarojoša, līdz ar to tumsā palīdzēs lukturītis.

Dižo skatu diena

14.08.2017
Jānis raksta:

14. augustā mēs modāmies pieņemamā laikā – 6 no rīta. Tomēr, šoreiz tikām patīkami pārsteigti ar brokastīm. Patiesību sakot, bija cerēts, ka motelī būs brokastis, bet bijām patīkami pārsteigti, ka tās bija ēdamas. Pēc paēšanas un nomazgāšanās mēs bijām gatavi doties ceļā ap 7:20.
Šajā dienā bija plānota viena pietura – Lielais Kanjons. Jāsaka, ka Lielā Kanjona nosaukums nav mārketinga triks vai sarkasms. Es varu godīgi teikt, ka tas ir viens no iespaidīgākajiem, skaistākajiem un unikālākajiem dabas objektiem, kurus esmu redzējis un tās 6 stundas, kuras pie tā pavadījām nebija nekur tuvu pietiekamas.
Tas patiesi ir neaprakstāms. Protams, ja klausās tad var sadzirdēt daudz interesantu lietu. Pašlaik, kamēr rakstu, prātā nāk divi parka rendžera citāti. Pirmais: “ar bildi nekad nepietiks.” Lai kā un kur jūs esat redzējuši maketus, bildes vai filmas ar Lielo Kanjonu es varu garantēt, ka tas nebija pietiekami. Otrais: “es šeit ierados, kad man bija astoni vai devini gadi un vienkārši netiku tam pāri.” Citātam ir cita nozīme pēc kanjona apmeklēšanas.
Ir neizsakāmi grūti aprakstīt ar vārdiem stāvās, salauztās klintis, kuras apsola lēnu un nesāpīgu nāvi katram kurš pieies pārāk tuvu to malām. Neaptverama vēsture, kuru satur tā malas, atklāta ar miljoniem gadu erozijas, kur miljards gadu Zemes vēstures ir klaji parādīti. Reti skati ar dubļainu upi, kura slēpjas kanjona dzīlēs lēni, bez steigas, turpinot savu seno darbu.
Mums nebija laika izpētīt visu kanjonu un bija jāiztiek ar pāris skatu platformām un ar salīdzinoši īsu pastaigu uz autobusu gar kanjona malu. Pastaiga tomēr piedāvaja dažas iespējas un leņkus no kuriem apskatīt kanjonu, kā arī dažus interesantus objektus, piemēram, daži akmeņi bija novietoti celmalā ar to nosaukumiem un informāciju par to cik sen tie ir veidojušies.
Pēc iziešanas no kanjona mēs apmeklējām vēl divus punktus. Pirmais bija “Dižais skats,” kas deva iespaidīgu skatu uz Lielo Kanjonu,bet nekas tiešām unikāls pēc visa ko šajādienā redzējām.
Otrā vieta saucās “Tuksneša skats,” kurā bija tornis, kurš nebija augstākā ēka, kas ir redzēta, tomēr piedāvāja izcilu skatu uz kanjomu. Pieredzu mazliet sabojāja cilvēku masas, kuras centās tikt iekšā, kā arīuzņemt bildes no vienas mazas istabas.
Pēc šo skata punktu apmeklējuma bija laiks doties uz mūsu telts vietu monumentu ielejā. Pirms es beidzu, es jūtu, ka ir jāpiemin, ka 14. augusts ir Inese dzmišanas diena, līdz ar to bija iemesls svinībām.
Mūsu telts vietai bija divas ievērojams priekšrocības. Pirmā – tā atradās uz vieglas nogāzes skatoties uz Monumentu ieleju ar tās unikālo skaistumu un brīnumu radošajām spicēm. Otrā – vieta bija gandrīz nekurienes centrā dodot mums loti skaidras debesis. Neskatoties uz aso vēju un visur esošajām sarkanajām smiltīm, mēs nepārvilkām teltij pārklāju un gulējām zem zvaigznēm.